Pilota memuāri.

Aizmigšu, šīs vīzijas ir savādā vaidā nomierinošas. Jo tajās vairs nav cilvēku. Tajās vairs nekas nevar saiet dēlī, jo viss jau ir sagājis dēlī. Un es līdz šim par to nebiju domājusi, bet tagad sanāk, ka man ir jau divi svētceļojumi padomā. Otrs ir milzīgs road trip cauri Ziemeļamerikas tuksnešiem. Plašums un - tāpat kā Černobiļā - neviena cilvēka, tikai daba, kas spītīgi piesaka savas tiesības būt un valdīt.
Ak, un vēl Hirosima. Kas var būt vēl spēcīgāk, kā aizbraukt un paskatītes acīs cilvēces aprobežotībai un bezspēcībai? Man kaut kādā apokaliptiskā veidā pat patīk, ka ir šādas situācijas vēsturē, kas sadod pa pakaļu cilvēces iedomībai. Tā pa skarbo.