Pilota memuāri.

Vārdi nenāk, jocīgi. Kādreiz varēja palagus klāt, tagad nekā. Viss šķiet tāds tukšs, aizpildīts ar politkorektu sevis cenzēšanu, mazliet kautrēšanos no cilvēkiem un varbūt pat sava viedokļa. Kas par stulbumu! Kas par stulbu piegājienu! Nesaprotu, kas ar mani notiek - sajūta kā vienam pašam ierakumos. Labi, "Viens pats" sajūta ir sena kā pasaule, bet tā vairs nav tā vienatnes sajūta, drīzāk pamestības sajūta. Kas ir vēl dīvaināk. Kaut ko dari, bet pazūd jēga un tūlīt tai seko arī iekāriens. Jā, pārjaucu ventilatoru, buksītes saeļļoju, griežas skaisti un klusi žūžo. Salaistīju siltumnīcu, iesēju rukolu par jaunu. Apčamdīju malkas pagales, kas žūst, gaidot ziemu. Abi dzelzs rumaki nomazgāti tīri, var laist asfalta pļavās ganīties. Kakls saārstēts, vairs īpaši nesāp.
Tomēr visā visumā - ne uz ko īpaši nevelk. Vienīgā vēlme - nebūt vienam. Dīvaini. Tā agrāk nebija.
Bet es vispār vairs neatceros, kā dzīvoju agrāk, viens pats. Kaut kā. Vells viņu zina kā. Smadzenes atkal taisa tos pekstiņus, nepatīkamās atmiņas noslēpjot vai aizmiglojot un norokot.

Uz osciloskopiem un signālu ģeneratoriem krājas putekļi, bet es nespēju sevi piespiest. Liekas, ka nebūtu jāspiež, būtu jānāk tā viegli tai vēlmei. Bet nenāk.
Wat. Da. Fak.