Pilota memuāri.

Dzenītim taisnība. Es nenopirku auto, es nopirku projektu.
Nē, protams, vāģis teju sterils un neapšaubāmi ar plašu praktisko pielietojumu, taču patiesībā tik un tā konstruktors, gadžets, rotaļļieta un skola vienlaikus.
Kas var būt vēl foršāks, kā mācīties braukt pilnīgi citā stilā, apzināt gāzes iekārtu uzstādītājus, meklēt un ošņāties pēc visa, kas saistīts ar pilnā borta kompja uzstādīšanu, sensoriem un pieslēgšanos pašas mašīnītes sirdij (ko, kā runā, var izdarīt tikai caur reālu fizisko COM portu un ADS interfeisu, respektīvi vajadzēs gana vecu pīsli ar RS232 portu). Eļļas maiņas skaitītāja resetošanu.
Un Robim bij' taisnība, vismaz pilnīgi savādāku attieksmi pret šo auto arī no viņa puses var just nepārprotami,
- tev tur pakaļējā bukse čīkst, būtu forši samainīt.

Pēc rakņāšanās pa interneta dzīlēm un lietotāja instrukcijas izlasīšanas kļūst skaidrs, ka REIZ BIJA tāda auto zelta ēra, kaut kur 90to vidū / beigās, kad cilvēki paši varēja skrūvēt savus auto, ja vēlējās. Kad kāds bija sēdējis un izdarījis savu mājas darbu attiecībā uz to, kā tikt klāt katram mezglam, vadam un spuldzītei.

</i>iSkas</i> (M42B18 / M44B19) meklējumi. Viena jau hipotētiski aizrunāta. Un kā ne, ja par labu motoru grib zem pāris simtiem.
Skaņa.
Skaņa pēc 3000RPM!

Tā, lūk, dzīvē viss mainās.