Pilota memuāri.

almighty_j

11.2.15 11:05

Nezinu.
Tas trakākais visā, ka īstenībā somewhat zudis tas prieks, entuziasms dzīvot(ies). Varbūt ziema pie vainas, gaismas trūkums, darba izraisīti regulāri traucējumi miega ciklā, D vitamīns, all the shit my brain is capable of coming up, bet būtiskais visā ir entuziasma trūkums. Kaifs darīt. Vēlme darīt. Gribēšana darīt. Entuziasms kā acumirklīgs salūts, pēc kura zemē gāžas kartona driskas.

Varbūt diena šodien tāda, varbūt garastāvokļa svārstības, varbūt kas. Nezinu. Jāizvelk līdz pavasarim, tad pedāļus pret sauli & power me up, bitches.

• 30 jau ziņoja.
• Gribu ziņot!

• pyro

  11.2.15 16:14

  Nevaru releitoties. Ieinteresētiba konkrētajā lietā ir tieši proporcionāla tam, cik man tas ir vajadzīgs. Un nevis kaut kāds bullšitīgais 'jo tā ir pareizi', bet egoistiskais 'a kas man no tā būs'. Ja varu savilkt tiešas paralēles, viss notiek.
  
  Un tas saules pasākums - nez, nestrādā uz mani. Esi izgulējies, viss notiek. Neesi - tad arī sities kā vista ar maisu galvā pa mijkrēsli.
  
  Ņemot vērā to, ka tavu miegu tieši čakarā tavs darbs, tad vai nu izvēlies citu darbu, vai nu citu laiku miegam. Taču consistency bitch.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • almighty_j

    11.2.15 16:35

    

    Izklausās pārāk vienkārši. No tā, kas tev būs, vēl nerodas vēlme pēc kaut kā darīšanas. Tas ir - pat ja būs potenciāli zelta kalns, tas proporcionāli neatsauksies uz vēlmi darīt tādā pašā proporcijā.
    Ā, un man vēl ir trešais - "jo tā vajag".
    
    Also.
    Kad Tu pēdējo reizi dzīvoji neregulāra miega režīmā? Studiju laikā? Man domāt, pat tad Tev tomēr bija režīms. Es tomēr sevi čakarēju jau 10to gadu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais