Šādas skaņas sniedzas no kaimiņu dzīvokļa līdz mūsējam. Jau divas stundas.

Talking Heads man mazliet uzlabo garastāvokli.

Lūdzu, ierakstiet Tildes sinonīmu datorvārdnīcā vārdu "mamma".

Kas kopīgs visiem šiem vārdiem?

boķis; brangulis; bumba; dižvēderis; dupuris; ķīpa; ļumeklis; pampalis; putrasbaļļa; putrasbunga; pūpēdis; rempudzis; rempulis; resnis; resnulis; rešņa; ronis; rumba; rungulis; ruņģis; stampa; tauklodīte; tauku piesta; tauķis; treknis; trusis; tucis; vēderainis; apalītis; baļļa; baroklis; mamma; muca; piesta; svempis; trucis; vepris; blāķis; guba; strupulis

( Atbilde )

Kamēr jūs guļat, es skatos pa logu, staigāju uz pirkstgaliem pa dzīvokli, es mēģinu apgulties vēlreiz, iztēlojos dažādas sitācijas, bet tik un tā beigās attopos pie ledusskapja ar siermaizīti mutē. Es apēdu pēdējo sieru, un mans vēders ir patīkami aizpidīts. Tagad var gulēt mierīgi.

Kamēr jūs guļat, es apēdu jūsu siermaizītes.

Kāds ārā laiks? Kā ir jāģērbjas?

Fak, tā skaņa atkal nāk no pirmā stāva, kur nevienam nevajadzētu būt! Ak dievs, kā es ienīstu cilvēkus ar sliktu gaumi! Mirstiet, mirstiet, mirstiet!

Es ceru, ka kaimiņi no manas mūzikas sajuks prātā un izleks pa logu. Viņiem ir tāda muzikālā gaume, par kuru piezpriež nāvessodu.

Patiesība nav nekā vērta. Tas, ko mēs meklējam, ir jēga.

Kad man jārunā par lietām, kas man liek justies neērti, man sāk niezēt acu āboli, un es sāku ar pirkstiem berzēt plakstiņus, kas rada ļoti patīkamu sajūtu. Taču no malas izskatās, ka es cenšos izbakstīt sev acis.

Vēl sarunas laikā es mēdzu knibināties ap saviem auskariem. Sarunu biedrs varētu nodomāt, ka es baigi nervozēju, taču patiesībā šādā veidā es cenšos palikt nomodā.

Man ir tik smaga galva, ka uz zoda paliek zilumi no plaukstas, kas to ir mēģinājusi stutēt. Reizēm cenšos turēt galvu aiz pieres. Tad spiediens izlīdzinās un, paldies dievam, vismaz tur zilumi nepaliek. No malas gan izskatās, ka es baigi domāju vai arī esmu nomākta, lai gan patiesībā man vienkārši ir ļoti smaga galva. Varbūt tieši tāpēc daži cilvēki maldīgi nodomā, ka esmu baigi gudrā vai arī mūždien nelaimīga.

Man pačukstēja, ka šis* esot filosofijas bakalaura studiju programmas 2.kursa studenta noslēguma darbs lekciju kursā "Sociālā filosofija".

*tiešām nav garš

Oi, bija labi. Tagad var iet pagulēt, vēlāk varbūt padalīšos ar iespaidiem.

Viss ir atkarīgs no tā, vai tev blakus ir pareizie cilvēki.

Vēlmi vajadzētu nošķirt no tā, ko es gribu - kamēr vēlme ir saistīta ar neizsakāmo, stihisku plūdumu, trūkuma sajūtu, neapmierinātību, tad tas, ko es gribu, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kas es esmu un kas es gribu būt, turklāt es esmu tas, kas kaut ko grib, grib kaut ko noteiktu. Es vēlos, lai tu man pieskaries, vai varbūt es vēlos tev iesist, varbūt es vēlos mirt, taču es gribu izlasīt to konkrēto grāmatu vai aizbraukt uz Amsterdamu.

Es par to nekad nebūtu iedomājusies, ja vien šobrīd es neko negribētu. Es nezinu, cik ilgi, bet jau kādu laiku es neko negribu, nu gandrīz neko negribu. Briesmīgi nospiedoša sajūta, kas vainagojas ar kauna un vainas apziņu. Nemitīgi cenšos saprast, ko tad es gribu, un atbildi nerodu, jo rokos tikai par vēlmēm un tad arī atrodu - pieskārties, iesist, mirt. Bet vajadzētu taču domāt par to, kas es esmu, nevis - ko vēlos. Bet man nav ne mazākās nojausmas par to, kas es esmu. Es zinu, ka patības robežas tiek nemitīgi pārdefinētas, taču šobrīd es atrodos nulles punktā, manis tikpat kā nav, esmu nebūtība. Man arī nav nekādu plānu, kas varētu ievilkt patības aptuvenās kontūras, ja kādreiz es zināju, vai vismaz nojautu, ko es gribu, ko es gribu nākotnē, jo saproti taču - griba tiecas uz nākotni, bet vēlme uz šeit un tagad, tad tagad man nav plānu pat rītdienai, un nereti - pat nākamajai pusstundai. Jo tagad man nemaz nevar būt plānu. Tagad es vēlos, lai tu man pieskaries. Tikai es nezinu, kā lai mani atrod, jo, lai kaut ko atrastu, ir jāzina, kas tiek meklēts, vismaz drusciņ - lai sadrusmes gadījumā pamanītu.