"Toreiz biju vēl tik naiva, ka dzemdības uzskatīju par visai vienkāršu dabas parādību. Tagad es atrados simts jūdzes no pilsētas, tāpēc vajadzēja samierināties vienīgi ar vietējo sādžas ārstu. Savā naivumā es viņam pilnīgi uzticējos, kaut gan tam praksē parasti bija darīšana tikai ar zemniecēm. [..]

Reiz kādā dienā pie tējas galda piepeši sajutu mugurā tik spēcīgu dūrienu, ka likās, it kā kāds ar svārpstu urbtu mugurkaulā un censtos to pārlauzt. No tā brīža sākās tāda sajūta, it kā es kā nelaimīgs upuris būtu kritis cietās bezsirdīga bendes rokās. Tikko biju kaut cik nomierinājusies, kad sākās atkal jaunas sāpes. Spāniešu inkvizīcija tālu nevar līdzināties šīm mocībām, un tādai sievietei, kas pārcietusi dzemdību sāpes, nav tās jābaidās. Man šķita, ka salīdzinot ar dzemdību sāpes ar inkvizīciju, pēdējā bija tikai nevainīgs laika kavēklis [..].

Divas dienas un divas naktis turpinājās šīs neaprakstāmās šausmas. Trešās dienas rītā idiotiskais ārsts izņēma milzu šķēres un uzsāka darbu pilnīgi bez narkozes palīdzības. Domāju, ka nekas nevar līdzināties tam, ko pārcietu; varbūt tikai līdzīgas sajūtas pārdzīvo cilvēks, kas metas zem cilvēka. Negribu dzirdēt ne par kādiem sieviešu sasniegumiem, kamēr viņas pašas nepadarīs galu tam, ko uzskatu par veltīgām mocībām. Apgalvoju, ka bērn dzemdēšanas procesam jānotiek tāpat bez sāpēm, kā kurai katrai operācijai. Kādi gan aizspriedumi kavē to panākt?

Jāpiezīmē, ka ne visas sievietes tik stipri cieš. Tiesa, necieš tik daudz zemnieces, Āfrikas nēģerietes un melnādainās sievietes. Bet jo civilizētākā sieviete, jo lielākas mocības. Civilizētas sievietes labad jāizgudro līdzeklis pret šīm šausmām."

A. Dunkane.