Šodien tieši aizdomājos par bērnu psiholoģiju - cik ļoti bērni validē sevi caur citiem. Ja bērnam nepievērš uzmanību, viņam nav pierādījumu, ka viņš eksistē. Ja bērnam kaut kas nav acu priekšā, priekš viņa tas visai drīz pārstāj eksistēt...

Atcerējos par šo Tavu ierakstu. Biju aizdomājies līdz kaut kam ģeniālam, bet kā vienmēr - kamēr tiku līdz rakstišanai viss ir pagaisis. Sāp galva.

(Reply to this) (Thread)

jā, patiešām tā tas varētu būt. tikai domāju, ka uzmanība šeit ir tikai tāds medijs. mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem rodas kaut kāda noturīga, taču vienlaicīgi arī elastīga identitātes sajūta. nav identitātes sajūtas (vai arī tā tiek apšaubīta), nav arī kam pastāvēt, eksistēt.

var jau būt, ka loģiskā spriedumu ķēdē galvenais un neapšaubāmākais eksistences pierādījums ir domāšana (ja nekļūdos, šajā Dekarta atziņā atrasti būtiski trūkumi, tā kā tā nebūt nav tik pašsaprotama un nenoliedzama), taču reālajā dzīvē svarīga ir pašapziņa un ticība tās veselumam un stabilitātei.

(Reply to this) (Parent)