If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

šodien lasīju rakstu avīzē par kādu cilvēku, kurš devies uz Taizemi, pēc desmit gadu smagas dzeršanas, uz kādu budistu klosteri ārstēties no alkoholisma.

viņš rakstā saka, ka neesot spējis pat normāli runāt ar mūku uzņemšanas brīdī, jo kratījuši drebuļi, bet klosteris viņam esot palīdzējis tikt brīvam no alkhola, jo jau piecus gadus nedzer, laimīgi precējies un apmeties uz dzīvi Taizemē.
mūki apgalvojuši, ka alkoholiķi dzer nevis iedzimtības dēļ, bet dēļ tā, lai padarītu savu pelēko dzīvi interesantāku, vai slīktu aizmiršanās priekā - sākumā tas darbojas, bet vēlāk kļūst par smagu dzīves nastu, kuru gribas izskaust, bet cilvēks savādāk vairs neprot. vienīgais risinājums esot atrast savai dzīvei piepildījumu, kas iespējams tikai, ja pieņemam, ka mūsu sapņi ir realizējami un mēs uzsākam ceļu uz to realizēšanu.

tad tur aprakstīts attiešanas process, kurā iesaistīta nedēļu ilga vemšana un visādu pretīgu tēju dzeršana, klostera slaucīšana un mantras.

galu galā viss tas uz puiku iedarbojies (un uz tūkstošiem citu ar) un viss izklausās skaisti.



tikvien, ka man tur noteikti šobrīd nepieņemtu, jo es nedrebu, es nekļūstu nevaldāms, ja neesmu dzēris divas dienas, bet zinu kā kādudien tas viss būs, tādēļ sāku krāt naudu lidojumam.