karu dienu es pavadu vismaz stundu autobusos.
tad man nav ko darīt un es klausos klasisko mūziku un domāju domas.
vakar es izdomāju, ka visa pasaule iedalās cilvēkos:
- kas nedzer
- kas dzer
- kas dzer pa daudz (ej nu saproti, kur sākas tā robeža!)
- kas kādreiz dzēra
visnožēlojamākie ir pēdējie, jo viņi visu laiku sevi strostē - atturas un nožēlo...
pirmie ir garlaicīgi, otrie ir mani draugi (visi viņi!), trešie izsauc apbrīnu (jo dzīvo mirušu dzīvi - sabiedrībai viņi ir vienaldzīgi un vienīgi iespējamā reakcija viņus sastopot ir riebums, arī tajos, kas dzer, btw...).
tad man nav ko darīt un es klausos klasisko mūziku un domāju domas.
vakar es izdomāju, ka visa pasaule iedalās cilvēkos:
- kas nedzer
- kas dzer
- kas dzer pa daudz (ej nu saproti, kur sākas tā robeža!)
- kas kādreiz dzēra
visnožēlojamākie ir pēdējie, jo viņi visu laiku sevi strostē - atturas un nožēlo...
pirmie ir garlaicīgi, otrie ir mani draugi (visi viņi!), trešie izsauc apbrīnu (jo dzīvo mirušu dzīvi - sabiedrībai viņi ir vienaldzīgi un vienīgi iespējamā reakcija viņus sastopot ir riebums, arī tajos, kas dzer, btw...).