es nezinu viņas vārdu, es nezinu kur viņa dzīvo, bet zinu, ka viņa strādā blakus veikalā un zinu, ka katru dienu tieši 17.00 viņa atnāks un pasūtīs mocca promnešanai...
promnešanai, jo arī viņas skatiens šaudās kafijas plauktos, kad viņu uzrunāju, sakot: "how are you?!"
šodien es viņu vēroju, kad centās novietot savu apdauzīto nissan micra stāvvietā, un apbrīnoju, jo viss man šķita skaisti - kā viņa pagriež stūri kā izkāpj, kā aizslēdz mašīnu...
es jūtos kā neizdzīvotu izjūtu kapliča.
bet tikai šajā brīdī, jo šobrīd tā vajag, jo vēlāk viss būs savādāk, vēlāk viss būs savādi.
promnešanai, jo arī viņas skatiens šaudās kafijas plauktos, kad viņu uzrunāju, sakot: "how are you?!"
šodien es viņu vēroju, kad centās novietot savu apdauzīto nissan micra stāvvietā, un apbrīnoju, jo viss man šķita skaisti - kā viņa pagriež stūri kā izkāpj, kā aizslēdz mašīnu...
es jūtos kā neizdzīvotu izjūtu kapliča.
bet tikai šajā brīdī, jo šobrīd tā vajag, jo vēlāk viss būs savādāk, vēlāk viss būs savādi.