Jā, nu protams, vai nu džipi un noguldījumi bankās vai izdiluši džinsi un netīras kedas. Tikai melns un balts. Kaut kāds mērķis ir vajadzīgs. Tas ir ielikts cilvēka dabā un pieaugot tas notiek pilnīgi dabīgi (protams, nepieciešama arī zināma garīga piepūle no paša cilvēka puses). Cik ilgi Tu priecāsies par puķītēm, 18gadīgām meitenītēm un tml. skaistumiņiem? Pienāk mirklis, kad, ja neko citu, tad šīs pašas puķītes gribi stādīt un kopt, lai to ir vairāk, meitenītes gribi izaudzināt par sievietēm un apprecēt. Tā saucas pieauguša attieksme. Ja tā nav, tad, piedod, Tava attīstība ir apstājusies. Šī pieaugšana ir dabīgs process, tā ir ielikta no dabas un notiek pašā cilvēkā. Ne velti senajām ciltīm ir īpaši iniciācijas rituāli, lai atvieglinātu šo pāreju no puikas vīrieša kārtā. Ja šis process aizkavējas, sākas morālas un garīgas sāpes, jo Tava dvēsele, Tavi instinkti un Tavs "es" grib izaugt, bet kaut kas tam traucē. Tās var būt bērnības traumas, varbūt kādi citi faktori, bet tas arī var būt pats cilvēks, kurš lieto psihi izmainošas vielas, kuras, radot viltus realitāti un ilūzijas, ļauj palikt vienā attīstības līmenī un nepieaugt. Alkoholu, narkotikas... Problēma ir tāda, ka šīs vielas bojā veselību. Un, jo vairāk laika paiet, jo lielākas ir garīgās sāpes, kas būs jāpārcieš, lai tomēr pieaugtu. Tēlaini runājot, tu joprojām sēdi savā čaulā, izliecies, ka pasauli apkārt neredzi un nepievērs uzmanību, ka šī čaula spiež, ka tā ir par mazu, ka Tavs ķermenis un gars grib atbrīvoties, nomest vecās zvīņas un pāriet nākamajā līmenī. Kā Tu domā, kas tad ir tās sliktās sajūtas, depresija, skaidrā dzīve, par ko Tu dažreiz ar nicinājumu raksti skaidrajos brīžos, kad nedzer? Tās ir Tavas aizkavētās attīstības sekas, tā ir tava būtība, tavs "Es", kas Tevis paša vainas dēļ nespēj nomest sen traucējošo čaulu un tādējādi cieš. Un Tu to atkal un atkal apmāni, lejot sevī iekšā alkoholu, izvēlies iluzoro pasauli, kuru neesi radījis Tu pats un tie spēki, kas Tevī dus, bet spirta brūzis. Tādi gadījumi ir simtiem un es Tev varu pastāstīt, kā tie beidzas - cilvēks šajā nenomestajā čaulā tā arī sapūst, izmirkst alkoholā un no viņa paliek pāri tikai ēna, pāraudzis zīdainis, tikai vāja nojausma, kas šis cilvēks varēja būt, ja nedzertu.
Kaut kāds mērķis ir vajadzīgs. Tas ir ielikts cilvēka dabā un pieaugot tas notiek pilnīgi dabīgi (protams, nepieciešama arī zināma garīga piepūle no paša cilvēka puses). Cik ilgi Tu priecāsies par puķītēm, 18gadīgām meitenītēm un tml. skaistumiņiem? Pienāk mirklis, kad, ja neko citu, tad šīs pašas puķītes gribi stādīt un kopt, lai to ir vairāk, meitenītes gribi izaudzināt par sievietēm un apprecēt. Tā saucas pieauguša attieksme. Ja tā nav, tad, piedod, Tava attīstība ir apstājusies.
Šī pieaugšana ir dabīgs process, tā ir ielikta no dabas un notiek pašā cilvēkā. Ne velti senajām ciltīm ir īpaši iniciācijas rituāli, lai atvieglinātu šo pāreju no puikas vīrieša kārtā.
Ja šis process aizkavējas, sākas morālas un garīgas sāpes, jo Tava dvēsele, Tavi instinkti un Tavs "es" grib izaugt, bet kaut kas tam traucē. Tās var būt bērnības traumas, varbūt kādi citi faktori, bet tas arī var būt pats cilvēks, kurš lieto psihi izmainošas vielas, kuras, radot viltus realitāti un ilūzijas, ļauj palikt vienā attīstības līmenī un nepieaugt. Alkoholu, narkotikas...
Problēma ir tāda, ka šīs vielas bojā veselību. Un, jo vairāk laika paiet, jo lielākas ir garīgās sāpes, kas būs jāpārcieš, lai tomēr pieaugtu.
Tēlaini runājot, tu joprojām sēdi savā čaulā, izliecies, ka pasauli apkārt neredzi un nepievērs uzmanību, ka šī čaula spiež, ka tā ir par mazu, ka Tavs ķermenis un gars grib atbrīvoties, nomest vecās zvīņas un pāriet nākamajā līmenī. Kā Tu domā, kas tad ir tās sliktās sajūtas, depresija, skaidrā dzīve, par ko Tu dažreiz ar nicinājumu raksti skaidrajos brīžos, kad nedzer? Tās ir Tavas aizkavētās attīstības sekas, tā ir tava būtība, tavs "Es", kas Tevis paša vainas dēļ nespēj nomest sen traucējošo čaulu un tādējādi cieš. Un Tu to atkal un atkal apmāni, lejot sevī iekšā alkoholu, izvēlies iluzoro pasauli, kuru neesi radījis Tu pats un tie spēki, kas Tevī dus, bet spirta brūzis.
Tādi gadījumi ir simtiem un es Tev varu pastāstīt, kā tie beidzas - cilvēks šajā nenomestajā čaulā tā arī sapūst, izmirkst alkoholā un no viņa paliek pāri tikai ēna, pāraudzis zīdainis, tikai vāja nojausma, kas šis cilvēks varēja būt, ja nedzertu.