If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

šodien darbā tiešais priekšnieks no paša rīta izsauca mani uz cigareti un teica:

"man patīk ar tevi strādāt, man patīk tavs pozitīvisms un profesionālā attieksme, Tev ar mani patīk strādāt?"
atbildēju, ka ļoti, un nemeloju, jo šitādu GogolBordello stila šefpavāru nekad nebij nācies sastapt.

nu un tad onka saka, ka lai vai kas, bet, ja - un tas esot droši, ka drīz - viņš mania darbu, tad viņš ņemot mani līdz un es varētu pelnīt 2x vairāk kā šobrīd.

izklausītos utopiski, ja vien nezinātu Moonikas stāstu par to, kas šobrīd kompānijā notiek un tādēļ man ir aizdomas, ka ziemassvētkus sagaidīšu pavisam citādā vidē..

fingers crossed, tāteikt, jo man ļoti vajag Porsche un ātri!

ļoti jocīgi tā dzīvot.

pēc leģiona tā nekad nebij bijis, ka dzīvoju neziņā par to, kas ar mani notiks rīt.

patreiz jūtos kā tāds zālesstiebrs, kas pieķēries zemei, bet, ja vējš uzpūš, tad jāšūpojas līdz, jo citādi var salūzt.

skaidri apzinos, ka tas pret visiem maniem principiem, ko daru, bet šis ir avantūra un avantūra ir exciting.

neliels teātris dzīves pieredzē tak nenāk par ļaunu, vaine?!

nekas tak nav jāuztver nopietni, vaine?!

labi, ka ir vīns joprojām.

joprojām tas ir mājīgi drošs patvērums, laivaikas ar manu dzīvi notiek.

nutad čin.

un tad es iedomājos - patiesībā man pat nevajag naudu, vai porsche.. man neko nevajag.

man viss ok tā kā ir.

tikvien, ka alkstu jaunu piedzīvojumu/izdzīvojumu un tikai tādēļ es esmu kļuvis par savas dzīves mauku.

yes!