Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

ļoti jocīgi tā dzīvot.

pēc leģiona tā nekad nebij bijis, ka dzīvoju neziņā par to, kas ar mani notiks rīt.

patreiz jūtos kā tāds zālesstiebrs, kas pieķēries zemei, bet, ja vējš uzpūš, tad jāšūpojas līdz, jo citādi var salūzt.

skaidri apzinos, ka tas pret visiem maniem principiem, ko daru, bet šis ir avantūra un avantūra ir exciting.

neliels teātris dzīves pieredzē tak nenāk par ļaunu, vaine?!

nekas tak nav jāuztver nopietni, vaine?!

labi, ka ir vīns joprojām.

joprojām tas ir mājīgi drošs patvērums, laivaikas ar manu dzīvi notiek.

nutad čin.