Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

man ļoti ļoti gribas, lai atkal ir šitā:

ielīdu vecās bildēs un tagad ir sajūta, ka esmu idiots.

nafig?

"viņa stāvēja rindā uz apvedceļa. viņa gaidīja savu kārtu. tāpat kā visa tūkstoškilometru dzīvu cilvēku masa, kas bija devusies turp uz BruklinasTiltu, lai nolēktu no tā, tādejādi saņemot solīto pestīšanu. Vienlaikus no tilta varēja nolēkt tikai tūkstotssimtastoņdesmit cilvēku ar piecu minūšu intervālu, jo bija jānogaida līdz upes straume aiznesīs līķus..."

"Skaista jau viņa ir, tikai nedaudz histēriska un neaptēsta reizums. Pagājušajā naktī viņa krita izmisumā dēļ tilta, kura izbūve jau nu vairākas dienas nespēj sākties, jo strādnieki ir tik slinki un bērnišķīgi, ka dod priekšroku spēlēm un darbs tiem paliek otrajā vietā. Arī es (nu ne gluži es, bet mans trešais es) esmu uzņemts tur kā darbinieks, tikai mans uzdevums ir novērot un dod padomus. Īstenībā, vēl tā īsti nesaprotu, kādi ir mani pienākumi, taču viņi maksā labi un par vienu nostrādātu nakti man pienākas divu dienu atvaļinājums, kuru izmantoju ceļojumam... Devos uz Spānijas vidieni, kur viņi ir izveidojuši virtuālu Pagātnes Sapņu Realizācijas parku. Dievīga vieta.."

"....Viņa ar mēli iebīdīja protēzes un arī pasmaidīja skaistu mākslīgu zobu smaidu.
“Hlora,” viņa man sniedza savu roku.
“Nummus”, pasmaidīju un satvēru viņas roku sveicienam.
“Zinu, ka varbūt jūties šokēts, bet tas nav uz ilgu laiku. Viņiem galvenajā centrālē kautkādi uzlabošanas darbi un dažiem taviem iedomu tēliem varētu būt šādas vai citādas fiziskas nepilnības. Līdz pēcpusdienai viss būšot salabots.”
“Ak, jā – ir nedaudz jokaini, bet viss šeit šķiet dīvains. Viss šķiet tik pazīstams un reizē svešs. Arī jūs...” viņa sarāvās un pieliecās man pie auss.
“Ak, neesat pietiekami labi izlasījis šī parka lietošanas noteikumus. Nekad nesakiet “jūs”. Vienkārši nesakiet.”
“Kādēļ?”
“Neko vairāk es nezinu, bet to nedrīkst.” Viņa atkal pasmaidīja.
“Labi.”
“Tu ko iesāki”.un viņa atkal pielaboja savu protēžu stāvokli ar diezgan žļerkstošu skaņu.
“Jā, khmm, arī tu man šķiti pazīstama, tikai nespēju atcerēties kur esam tikušies.”
“Oh, mēs esam ļoti labi pazīstami,”viņa nodūra acis un turpināja: “bet tas tikai tā vairāk fiziski. Nu nepavisam fiziski. Jums tas bija fiziski. Atcerieties, ka šeit ir viss jūsu sapņu un fantāziju piepildījums.”
“Ak jā..” iekrekstējos un ar muļķīgu smaidu sāku aplūkot savus kurpju purngalus.
“Vai nezināt, kur šeit var dabūt kādu glāzi alus?”
“Skolā.”
...."

kādudien kāds mani iznesīs no pagraba kopā ar simtiem pusizdzertām vīna pudelēm..

vīna atvēršanas burvība.

"septiņi rītā. saule nav uzlēkusi. noberzēju asiņainās rokas sniegā un aizslēdzu mājas durvis. aizsmēķēju.."

biju pavisam aizmirsis cik mana māsīca ir jauka!
un cik jaukas ir tās pēcpudienas, kad vīns un mūzika un sarunas.

enīvei - fotosesija ir izdevusies!



p.s. nedaudz žēl, ka neaizbraucu līdz kalniem, bet kalni ir kalni un viņi turpat vien būs vēl kādu brīdi.

"iedodiet man vēl desmit dzīves, es viņas visas nodzīvotu pilnīgi savādāk"

es gan neko no nodzīvotā, ja tāda iespēja, nemainītu.

tikai tādēļ, ka pofig, jo dzīvošana pati par sevi ir fuipē un kāda tur atšķirība kā to nodzīvo.

"

"Tu izskaties nomākts, vai viss kārtībā?”
“Nekas nav kārtībā. Domāju, ka man pietiek. Došos atpakaļ. Jūtos noguris.”
“Nu tas nav sarežģīti – pasta mājā ir kontroles punkts un tev tikai jāievada savs klienta kods un pēc mirkļa jau sēdēsi krēslā savā aģentūrā. Žēl, ka tik ātri dodies prom.”
“Man arī, bet šoreiz tiešām tā būs labāk. Man gribas šodien kārtīgi iedzert. Ar draugiem. Īstiem. Īstā krogū, kur visiem ir vienalga, ko es vēlos.” nodzēsu cigareti uz kāpņu apmales un paskatījos debesīs. Pēkšņi visi nelielie lidojošie punkti bija kļuvuši par nelieliem lidaparātiem, kas joņoja milzīgā ātrumā līdz beidzot apvienojās masā, kas līdzinājās milzu matu fēnam. Nodomāju, ka diezgan savāda parādība, bet nolēmu neko jautāt.
“Kur, tu teici, ir tas kontroles punkts?”
"Pasta mājā."

Tad piecēlos un pamāju atvadām.

Pamodos aģentūrā uz krēsla. Balss paziņoja: “Laipni lūdzam atpakaļ! Ceru, ka jums patika šis ceļojums! Par visiem mūsu ceļojumu piedāvājumiem varat konsultēties....”
Pārējo es nenoklausījos un izgāju uz ielas. Iegāju pirmajā bārā un pasūtīju glāzi alus.
"

realitāte nav pelnījusi mūsu klātbūtni.

dodos gultā ar kindle un ieslēdzu skaņu un klausos kā kautkāda kompjūterbalss man deklamē Bukowski:

BEER

"I don't know how many bottles of beer
I have consumed while waiting for things 
to get better.."