Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Tout cul tendu mérite son dû.

di_wine man pārmet, ka savos ierakstos esot kļuvis destruktīvs.

esmu, un tas ir loģisku lietu sakritības loģisks iznākums.
proti - ikdienā rakstu šeit pēc 11 stundu darbadienas kas vienmēr kautkā pamanās mani izsūkt tukšu un tad pēc extra pusstundas vilkšanās aiz pensionāru Micra(āāām) manī vair neav dzīvesprieka nemaz, tad dzeru glāzi vīna, sēžu dārzā un skatos vienā punktā, dzeru vēl līdz reibstu un man gribas komunikāciju, jo gribas pateikt kā es šo visu bezjēdzību nīstu.
bet neviena cita jau nav - esat jūs. nutad ciešat.

fuck you all - es vairs nekad neko citu nedzeršu kā tikai Bordeaux vīnus. sitiet mani ar izkārnījumslapju suni vai kā tā, bet tanīs pudelēs viņi prot saliet visu franciju un uzdejot pa virsu un ir tik laba sajūta, kas nekādi nesalīdzināma ar spāņu prātgriezējiem, vai itāļu nemitīgas ēstgribas rosinošajiem sarkanajiem vīniem. (es te nepieminu austrāliešu, jaunzēlandiešu un dienviedāfrikāņu vīnus, jo tie nav vīnu vārda cienīgi šajā kontekstā).


enīvei - lietu, kas manu prātu uzrāva līdz apskaidrības vēmienam sauc "Michel Lynch - 2008 - Bordeaux - Merlot" .

ja gadās sastap plauktā - pērc nost! - nenožēlosi!

es esmu ļoti pietuvinājies eksistenciālismam.
pat nedaudz pārāk tuvu - ir tā ka pēdas kut!

es dzīvoju ikdienas ikdienai - ikdienas priekam, ikdienas baudai, ikdienas aizmiršanai..
tā ir ļoti bīstama tuvība, jo viss acumirklī var pazaudēt jēgu un prāta šūnas var neizturēt un likt ķermenim nodarīt ko nelabojamu.
bet es smejos par visu, jo man tā patīk, jo ir adrenalīns un miers - abi nesavienojami teikumā, betnupat tas izdarīc un ir tiešām miers, kurā vārās domas, bet ir miersajūta sevī pašā.

aizveram acis un sākam visu no jauna!