Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

šorīt pamodos ar šito dziesmu galvā un nevaru saprast kādēļ, jo parasti pamostos dungodams kautko no VAC:

"assimilate the night
they cut into your brain
they crack apart the skull
and stick the wires in
the computer releationship
a flame into the flesh
a cut into the brain
a cut runs in your face
you can't believe your head
you can't believe your eyes
nobody can escape
the futile assesment
the futile assesment
oh, futile
we're futile
futile
you're futile
futile religion
futile expression
your futile aggression
a futile obsession
oh, futile assasination
you'll faulter
your generation
your immoral futile assimilation
expressionation
annihilation"

es vairs neko nesaprotu.
man ir iestājies periods, kad esmu apātiski priecīgs par visu notiekošo, bet vienlaicīgi man viss vienalga.
ir tāda sajūta, ka kautko gaidu, bet tikai tai sajūtai nav nekāda pamata, jo es negaidu neko un, cik man zināms, nekas nenotiks.
bet sajūta vienalga ir tāda, kā kādreiz skolā, kad gaidīju vasaras brīvlaiku un skaitīju dienas.
es arī šobrīd skaitu dienas, tikai man nav atskaites punkta, līdz kuram veikt skaitīšanu.
(zinu, ka izklausās neloģiski, bet tā patiešām man šobrīd ir).