If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

reiz šeitpat iepļurkstēju, ka man ir viss, ko jebkad esmu gribējis un toreiz affair nosprauslojās, ka viss, ko esmu uzskaitījis, ir materiāls.

well - materiālās lietas iegūt ir vienkārši (relatīvi vienkārši).
grūtāk ir ar jūtām, ar pašsajūtu. itkā viss ir labi, bet nav tāda īsta miera un nekādi nevar saprast kā dēļ tas nemiers, kas urda un dīda un liek kautko gribēt. bet es negribu neko gribēt. man nebūtu nekas jāgrib, jo kopš seniem laikiem zinu, ka "gribēt" rada diskomfortu pašam ar savu esību. teorētiski man ir viss, kas man tā īsti ir nepieciešams un pat daudz daudz vairāk, tikai tā vai tā gribas vēl.

un nevar saprast vai tas dēļ personīgas krīzes vai dēļ kapitālisma kā tāda, kura uzbūve bezkaunīgi paredzējusi prolitariāta konstantu neapmierinātību ar esošo materiālo situāciju.
materiālais pavisam noteikti ietekmē to kā mēs jūtamies.
ja esam nabagi, tad ir viegli samierināties ar situāciju, jo nav nekādu cerību uz ko vairāk, bet kad esi paēdis, izgulējies un kabatā skan naudiņa kautkā nopirkšanai, tad noteikti rodas gribēšana kautko nopirkt, rodas gribēšana dzīvot pavisam nedaudz lielākā komfortā, rodas gribēšana strādāt vairāk, pelnīt vairāk un ... nemanot esam apauguši ar vēlmi kļūt par kapitāla turētāju, jo tas viss taču šķiet tik iespējami. un tad paiet gadi, dzīves, paaudzes ar vienu vienīgu pašmērķi - iegūt gribēto.
tikai mēs nepamanam, ka iegūtais automātiski pāraug par normāls un mēs spraužam to laktiņu tālāk un vēl tālāk un aizmirstam par to, ka jādzīvo sev, nevis kautkam...

domāju, ka ne tikai es ar to slimoju.
visi slimo.

p.s.: K. M. bija taisnība, sasodīts.

un tad ir vēlviena. tumšmate.
šodien atnāca atkal. ar zilumu zem acs.
bet tas nemainīja neko tanī vājprāta enerģijas mudžeklī, kas rodas, kad acu skatieni sastopas.
viņa ir vismaz piecus gadus vecāka par manu reālo vecumu (vai vismaz izskatās tā) un viņa ir kautkas no mežonmeitēna un bankas ierēdņa krustojuma ģenētiska mutējuma.
jocīgs cilvēks. skaista sieviete.
apbrīnojama.

šodien, pēc divu gadu klusēšanas, es saņēmu vēstuli - kurā bij teikts, ka mans kaķis man sūta asas mēles skūpstu, jo esot noilgojies - no savas ex, kas ir visu esošo, bijušo un topošo ex bieds un dievs vien zin kādēļ (bieds un kādēļ saņēmu vēstuli).
un tad vēl es bankā redzēju sievieti, kas izskatījās kā no svētajiem mežiem un bija pārāk skaista mazpilsētiņas bankai un pārāk daudz un pārāk skaļi sūdzējās par to, ka viņas bijušais vīrs iztukšojis bankas kontu un pārāk daudz skatījās manā virzienā, kad es tikpat skaļi paziņoju, ka vēlos noguldīt 5K uz konta (noklusējot, ka uz sava darba devēja konta, viņa šīsnedēļas ienākumus)..

šodiena ir sieviešu diena.
man.

man vienmēr šķiet, ka realitāte ir tik īsta, ka tai nav nekāda sakara ar realitāti.

patiesība ir mūsu bieds, jeb tai tam būtu jābūt.

vīnā nav patiesības.
vīnā ir noklusējums.
dažkārt noklusēt ir gudrāk kā teikt patiesību.
sev.

reiz, kad es aizmuku no studijām un darbiem iekš žurnālistikas, mēs ar tēvu, un vēl diviem citiem rada gabaliem, zāģējām kokus Iecavas mežos pēc vētras.
braucām divsimtstrīsdesmittrīs kilometrus sagrabējušā žigulī ar diviem zāģiem bagāžniekā un ik nedēļas un nakšņojām vietējā viesnīcā.
man tā bija romantika - viņiem ciešanas (ej nu saproti kur patiesība).

tas bija viens no vērtīgākajiem periodiem manā dzīvē, jo sapratu ko nozīmē smags darbs un tulznas, to tiešā un pārnestā nozīmē.

pēc četriem mēnešiem tāda darba, es sasparojos un aizbraucu atpakaļ uz galvaspilsētu un strādāju ofisā, kurā pēkšņi radās nopietnas finansiālas problēmas.
aizņēmos viņu kameru, ieķīlāju, un par dabūto naudu (15 Ls) aizbraucu nafig no valsts kurp negribas atgriesties.

viss, kas bija - bija.

esu iztriepis trīs prieka asaras un nav miera.
atstāju ledusskapī zīmiti: "sorry for my hangower", un paņēmu no turienes ledusaukstu Martini, kas agrāk bija mana sport-kaimiņš draudzene, vientuļos vakaros, gribēšanas nogalēšanai.