Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

tā īsti vairs nav par ko rakstīt, jo visi jau tāpat ir sapratuši, ka dzīvei nav jēgas...


(ar BBC laipnu atļauju)

es varu žēloties par šodienu, bet man nav nekādu tiesību nosodīt vakardienu, jo tā ir tik sasodīti izdzīvota!
un tā katru dienu.
atkal un atkal.
sevi mānu, jo nekā cita darīt nav ko. izdomāju burbuliskus mērķus un viens divi piepildu un tad izdomāju nākamos - viegli piepildāmos.
un tad es būšu pagalam un tad mani apēdīs tārpi un gremos savos kuņģīšos manu DNS un uzsūks visu manis izdzīvoto un jutīsies laimīgi, jo jutīsies dzīvojuši. tie smiesies un raudās un dažkārt viņu dvēseles uzgavilēs!

es dzīvoju tārpiem.

dzīve ir tik vienkārša cik vienkāršu mēs to gribam.
(un punkts)

es nezinu viņas vārdu, es nezinu kur viņa dzīvo, bet zinu, ka viņa strādā blakus veikalā un zinu, ka katru dienu tieši 17.00 viņa atnāks un pasūtīs mocca promnešanai...
promnešanai, jo arī viņas skatiens šaudās kafijas plauktos, kad viņu uzrunāju, sakot: "how are you?!"
šodien es viņu vēroju, kad centās novietot savu apdauzīto nissan micra stāvvietā, un apbrīnoju, jo viss man šķita skaisti - kā viņa pagriež stūri kā izkāpj, kā aizslēdz mašīnu...

es jūtos kā neizdzīvotu izjūtu kapliča.
bet tikai šajā brīdī, jo šobrīd tā vajag, jo vēlāk viss būs savādāk, vēlāk viss būs savādi.

nesaprotu kādēļ prātā (sadzertā) iešavās šī doma: cilvēki ir dumji un visu nelaimju cēloņi meklējami neapzinātā vecumā...

mani ikdienā izmanto: " use your charm and make them come back!", tā viņi saka.
bet kad galvā ir miljons karuseļi un domas, ka pēdējo vīna pudeli nevajadzēja, un nepavisam ar ne, tad charm paliek kautkur starp piesvīdušajām pazolēm un izlaužas kautrīgs smaids, cerībaā nopelnīt kaut nedaudz naudas...
waiters un prostitutes are the same, just different hole...

lapoju napublicētas dienasgrāmatas.
"KAD MAN BŪS 25, MAN BŪS SIEVA, DIVI BĒRNI UN LABRADORS. ZINU, KA GRIBU LABRADORU, JO MAN ŠOBRĪD VIENS TĀDS IR UN LABRADORS IR LABS SUNS. GRIBU GUNTU PAR SIEVU (sobrīd pārnarkojusies hwz kur Ventspilī pelna naudu guļot - zinu - izmantoju (20 quids), neatpazina). ES IEŠU MEDĪBĀS UN MANAI SIEVAI JĀBŪT VIENALGA VAI PĀRRAODOS DZĒRUMĀ VAI NE. UN VIŅAI BŪS JĀPLŪC PĪLES, JO, JA ATTEIKSIES TO DAŖIT TAD LAULĪBAS ŠĶIRŠANA PILNĪGI NOTEIKTI! SIEVIETEI IR JĀDARA VIS, KO VĪRS PRASA, JO CITĀDI VĪRAM SIEVA NAV VAJADZĪGA! ZINU, KA IVONNA TO DARĪTU, VIŅA AN TEICA, KA DARĪTU VISU SAVA VĪRA LABAD, TIKAI MAN NAV PĀRLIECĪBA, KA IVONNA BŪS MANA SIEVA.. [....] ...

ta viss tapis piecpadsmit gadu tālā pagātnē.

šodien sapratu, ka cilvēki ir sasodīti mainīga padarīšana.

ir ļoti viegli dzīvot pēc principa:
" Tu mani mīli?"
"Jā!"
"Es Tevi ar!"

un tad tu esi smirdošā masā līdz mūža galam, jo grimstošie sūdi!! (yo yo - pamēģini sameklēt wikipēdijā, nav un tā, bet reālajā dzīvē patāv un ar nenormālu spēku!)

un tagat brīdis nostaļģijai.
Renault4 (sarkans), es, viņa - iemīlējušies, brālis (viņas) pie stūres un viņ sola mīlēt līdz mūža galam un es piebalsoju.

šobrīd neesmu dzirdzējis ne skaņas no viņas esības (varbūt dēļ mainītā telfon nummura, varbūt dēļ mainītās e-maila adreses..) un man nav ne grama vēlestības kontaktēt kādu, kas izdomāja, ka pamēģināt ar kādu citu varētu būt tikai interesanti...

well - šo to esmu iemācījies, jo klusītēm gribētu krāpt uz vell paraušanu, bet nespēju, jo kad pie darīšanas, tad 18,30 i sjo - domas ne tajos vārtos..






mīlestība nogalina (“I’m going to smile and make you think I’m happy, I’m going to laugh, so you don’t see me cry, I’m going to let you go in style, and even if it kills me- I’m going to smile”).

klauos Edith Piaf un negribas to pārlekt, jo sajūta šeit un šobrīd gadīz kā toreiz tur...