Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

jutos pavisam apmaldījies un samulsis, kad šodien, četros rītā, saņēmu piedzērušos īsziņu ar atdzīšanos mīlestībā no drauga sievietes...
labi, ka biju piedzēries un labi, ka bija vēl ko iedzert...

mēģinu izdarīt secinājumus.

daudzi man pārmet, ka esmu vājprātā savtīgs, bet tā ir kautkāda naeapzināta pašaizsardzība, kas man vienmēr liek nolīst sevī ar sevi un banot visu apkārtnotiekošo un apkārtesošos.
es ļoti bieži jūtos noguris no itin visa un man nevajag nedz viņus (the others), nedz viņu (the others) izdarības..

mans dzeršanas guru ir kāds kaprālšefs - baltais senegālieties - franču leģionā, kuram ir ap piecdesmit un viņš joprojām ir aktīvajā dienestā (vismaz brīdī, kad to iestādi pametu viņš joprojām bija spējīgs būt pietiekami aktīvs un neviens nespēja izpildīt lokālās cīņas vingrinājumus tik veikli kā viņš).
Viss sākās ar to, ka kazarmās (kamēr vēl dzīvoju kazarmās) tiku piekomandēts dalīt istabu ar viņu. Viņam bija akvārījs ar duci zelta zivtiņu, milzīgs televizors un ledusskapis, kur starp alus pakām bija sabāzti dažnedažādi konservi vakariņām.
Pirmais teikums, kad ienācu istabiņā bija: " kur alus kaste?! šeit mums pieņemts, ka ievākšanās pienācīgi jānosvin!" Samulsu un aizskrēju sadabūt 30 pudeļu Kronenburg kasti, kas bija tikai tāds neliels iesākums vakara pārtijam, kas beidzās ar poļiem pārpildītu istabu un šņabjiem apkrautu galdu..
Kopš tās dienas mēs kļuvām ļoti labi draugi - viņš bija tas, kas man apskaidroja kā un kas notiek tanī armijā, ko drīkst un ko nē un kā uzvesties, lai izpelnītos augstāka ranga karavīru cieņu, viņš bija tas, kas mani vilka uz PMS (bukmeikeru kantori) un tas, kas man iemācīja dzert Pastis un tas, kas man stāstīja tik daudz par sievietēm. Par pēdējo viņš zināja ļoti daudz - daudz vairāk kā jebkurš ko man jebkad dzīvē nācies sastapt.
Viņš arī bija tas, kas saplēsa mīlestības vēstuli ko saņēmu no savas nextEX, paskaidrojot, ka visas francūzietes ir slampas un viņām uzticība esot svešs vārds - man tādu nevajagot.. un ielēja man brangu glāzi viskija...

kad ierados Marseļā, manā kabatā nebija vairāk kā pieci santīmi un galvā pilnīgi skaidrs plāns par to kur dabūt siltas naktsmājas un barojošu ēdienu - mans mērķis bija bezpajumtnieku naktsmītne Marseļas piepilsētā un skaidri atceros ka to sauca - "Le Madrague".
Sēdēju Centrālās stacijas metro pieturā un atcerējos, ka nebiju neko ēdis jau divas dienas. Uz soliņa mētājās pusēsts kebab. Es kādas minūtes desmit ar sevi apspriedu iespēju to paņemt un iecisrt zobus sulīgajā maltītē. Visapkārt nevienas dzīvas dvēseles, neviens pat nezinātu, ka es ko tādu esmu darījis, bet pašlepnums noliedza iespējamo notikumu un tā es iekāpu metro, aizbraucu līdz vietai, kur man iedeva tīru gultasveļu un norīkoja istabā kur saldi dusēja trīs bulgāru bēgļi... es aizmigu brokastu gaidās.

pēc vairāku stundu gajiena pa Amsterdamas piepilsētas pļavām, es beidzot nokļuvu degvielas uzpildes stacijā, kas bija aprīkota ar tualeti un tanī bija silts ūdens. Ilgi es turēju savas pārsalušās rokas zem karstā ūdens krāna, ilgi es malkoju ūdeni no krāna uz kura bij rakstīts, ka tas nav dzeramais ūdens un tad es izgāju uz ielas un pacēlu roku, cerībā apstādināt kādu garāmbraucošu mašīnu. Pēc stundas apstājās zeltains Daevo ar sievieti pie stūres. Viņa teica, ka brauc Beļģijas virzienā tikai kādus astoņdesmit kilometrus un tad viņa stāstīja par sevi un savu ģimeni. Es atbildei smaidīju un nemitīgi cīnījos ar neciešamo vēlmi iemigt, kas visbeidzot ņēma virsroku pār pieklājību un es šņākuļoju turpmāko pusstundu nezināmas sievietes Daevoo priekšējā sedeklī...

ceturtā nozīmīgākā sieviete manā dzīvē bija tikai deviņpadsmit gadu veca, neprātīgi iemīlējusies manī un joprojām nevainīga.
joprojām nožēloju faktu, ka es nolēmu viņu pazaudēt - nesaprotamu iemeslu dēļ nožēloju.


es biju viņas pirmais vīrietis.
viņa bija mana otrā jaunava.

viņa visu vakaru raudāja, kad paziņoju, ka mani nokomandē braukt kopā ar specgrupu uz CoteD'Ivoire. Teicu, lai nesatraucas, jo atteikšos, lai kāds sods man par to jāizcieš.
Nakamajā rītā viss iekšā kņudēja un papīru kārtošana, personīgā ieroča saņemšana un somu kārtošana lika man saparast, ka beidzot mani ir novērtējuši un es došos darīt ko nozīmīgu..
Kad stājos kapteiņa priekšā, lai saņemtu tradicionālos laba ceļa vēlējumus, es saņēmos un teicu, ka nebraukšu.
Kapteinis cieši manī paskatījās un pajautāja vai es apzinoties sekas, teicu, ka skaidri zinu kas mani sagaida (Pēc Francijas karadienestu likumdošanas dēļ atteikuma no pavēles draud cietumsods līdz divdesmit gadiem).
Jutos nožēlojami.
Pēc desmit dienām man pisprieda trīsdesmit dienu cietumsodu armijas cietumā.
Atgriezos mājās 31 decembra pēcpusdienā un mums bija lieliskas Jaunā gada vakariņas ar šampaniešiem un lielisku ēdienu un es biju ļoti laimīgs par savu lēmumu.

Pēc trīs mēnešiem mana sieviete, asarām acīs, man paziņoja, ka to trīsdesmit dienu laikā esot mani divreiz krāpusi.

tonakt es, kopā ar diviem armijas draugiem pavadījām līdz viņas dzīvoklim Celine, kas viesojās mūsmājās. Atpakaļceļā mēs iegriezāmies nelielā bāriņā un pasūtījām alu.
kautiņš izcēlās tualetēs, jo kāds brutāli pagrūda manu draugu un mani tādēļ pārņēma dusmas, kas eksplodēja uz tā puikas galvaskausa līdz visa grīda bij klāta asinīm.

nākamajā rītā pamodos ar salauztu roku, jo vakara gaitā nācās sevi aizstāvēt no pārdusmīgiem arābiem, kas mūs dauzīja ar rungām un alus pudelēm.

kad pagaldi klāj pārdesmit vīna pudeles, ir pagrūti atrast to, no kuras vēl joprojām ir dabūjams kas iedzeršanai.

šīvakara, iepriekš no vakara plāna pilnīgi noteikti izsēgtās, divas vīna pudeles nujau drīz būs izdzertas.
aperatīvam.
Virtuvē uz pannas gurkst tītars, ķiploku mērcē, un es esmu tikko sapratis, ka esmu apmaldījies... dzīvošanā.