Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

pēc vairāku stundu gajiena pa Amsterdamas piepilsētas pļavām, es beidzot nokļuvu degvielas uzpildes stacijā, kas bija aprīkota ar tualeti un tanī bija silts ūdens. Ilgi es turēju savas pārsalušās rokas zem karstā ūdens krāna, ilgi es malkoju ūdeni no krāna uz kura bij rakstīts, ka tas nav dzeramais ūdens un tad es izgāju uz ielas un pacēlu roku, cerībā apstādināt kādu garāmbraucošu mašīnu. Pēc stundas apstājās zeltains Daevo ar sievieti pie stūres. Viņa teica, ka brauc Beļģijas virzienā tikai kādus astoņdesmit kilometrus un tad viņa stāstīja par sevi un savu ģimeni. Es atbildei smaidīju un nemitīgi cīnījos ar neciešamo vēlmi iemigt, kas visbeidzot ņēma virsroku pār pieklājību un es šņākuļoju turpmāko pusstundu nezināmas sievietes Daevoo priekšējā sedeklī...