Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

sešas dienas miera apskāvienos.
var jau būt, ka man vajag sievieti-lietvārds, bet viņā ir kautkas, kas nav bijis nevienā citā - viņa ir īsta un tik vienkārša, ka viņai prombraucot kautkas sažņaudz kuņģi mazā kamolā...

tagad man vajag vīnu.
dzeru.





.

un vēl mēs izdomājām kontracepciju bērnu radīšanai....

well - lasu friendlisti un saprotu, ka lielākā daļa no tiem, kas bij prom tagad ir atpakaļ LV.
ekonomiskās krīzes vilinājums?

leju glāzi sherry un mēģinu sev iestāstīt, ka būt vienam ir labāk, ka kuņģis sāp dēļ paracetamola, ka loterijas biļete bikšu kabatā ir vinnējusi, ka dzīve ir skaista... ka esmu laimīgs.

manī ir tik nenormāli daudz cilvēcisku trūkumu, ka esmu kļuvis visiem pieņemams.







.

atkārtojos:

man ir viss ko jebkad esmu vēlējies.

"


- Tādas sievietes, kā Tu nekad neprecas - viņas kļūst par mīļākajām, mīļotajām, mīlētajām.. viņas pieder visiem.


"

hwz kādēļ pēkšņi sagribējās, lai man būtu vājprāta daudz naudas un nezinātu ko lai ar to iesāk...

"Beidzot mēs nokļuvām nakšņošanas vietā. Bijām pārguruši dēļ vairāku stundu gājiena lietū, bet lietus nebija pats nozīmīgākais cēlonis mūsu diskomfortam - visu ceļu, ejot pa kalnaino meža taku, mēs neko vairāk nespējām saskatīt kā bālgani dzelteno dubļu taku. Viss pārējais bija tīts oktobra nakts tumsā un tikai grupas seržants varēja baudīt trīsmetru dabasskatus, ko izgaismoja viņa galvaslampa. Mēs - visi citi - paklausīgi kā aitu bars - sekojām viņam un neuzdrošinājināmies pat bilst kaut vārdu, jo šis bija svēts klusums; bezjēdzīga nogurma klusums, kas draudēja turpinātgies līdz nebūtībai.
(....)
Apmetnes vieta bija izvēlēta diezgan pavirši - klajš lauks, kas, dēļ lietus, draudēja pārvērstie milzīgā peļķē jau pēc stundas.
(...)
Mēs ar Vasiļevu ilgi staigājām visapkārt un meklējām drošāku vietu mūsu naktsmītnei, kur varētu uzcelt savu, no armijas pārsega būvētu, nakstmīni. Vairākkārtīgie centieni to nostiprināt nežēlīgajās vēja brāzmās vainagojās ar lēmumu to noklāt uz slapjās zāles un ietīties tanī, lai guļammaisi nesamirktu lietū.
(...)
mugursomas pametām pagalvī un viscaur apģērbušies ielīdām guļammaisos. Visapkārt gauadoja vējš. Mēs bijām patvērumā. Mēs bijām mierā.
(...)
Vasiļevs man pasniedz savu blašķi ruma.
Aizsmēķēju.

(...)"

jūtos tik vientuļš, ka pat ēst negribas (viss dēļ Viņas...), bet ēst vajagot.
uzmetu uz pannas puskilogramu monkfish.

pie joda taupību.

dialogs ar sevi:

izsmēķe cigareti, nokāp lejstāvā, ieliec visu mikrokrāsnī, ielej sev vīnu, izsmēķē cigareti un tad ēd, tad ej augšstāvā (traukus mazgāsi rīt), izsmēķē cigareti, masturbē, izsmēķē cigareti un tad, iespējams, būsi saguris un dosies pie miera...