Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

"Beidzot mēs nokļuvām nakšņošanas vietā. Bijām pārguruši dēļ vairāku stundu gājiena lietū, bet lietus nebija pats nozīmīgākais cēlonis mūsu diskomfortam - visu ceļu, ejot pa kalnaino meža taku, mēs neko vairāk nespējām saskatīt kā bālgani dzelteno dubļu taku. Viss pārējais bija tīts oktobra nakts tumsā un tikai grupas seržants varēja baudīt trīsmetru dabasskatus, ko izgaismoja viņa galvaslampa. Mēs - visi citi - paklausīgi kā aitu bars - sekojām viņam un neuzdrošinājināmies pat bilst kaut vārdu, jo šis bija svēts klusums; bezjēdzīga nogurma klusums, kas draudēja turpinātgies līdz nebūtībai.
(....)
Apmetnes vieta bija izvēlēta diezgan pavirši - klajš lauks, kas, dēļ lietus, draudēja pārvērstie milzīgā peļķē jau pēc stundas.
(...)
Mēs ar Vasiļevu ilgi staigājām visapkārt un meklējām drošāku vietu mūsu naktsmītnei, kur varētu uzcelt savu, no armijas pārsega būvētu, nakstmīni. Vairākkārtīgie centieni to nostiprināt nežēlīgajās vēja brāzmās vainagojās ar lēmumu to noklāt uz slapjās zāles un ietīties tanī, lai guļammaisi nesamirktu lietū.
(...)
mugursomas pametām pagalvī un viscaur apģērbušies ielīdām guļammaisos. Visapkārt gauadoja vējš. Mēs bijām patvērumā. Mēs bijām mierā.
(...)
Vasiļevs man pasniedz savu blašķi ruma.
Aizsmēķēju.

(...)"