jau pusstundu gribu kautko pateikt, bet nekādi nenāk ārā.
uzrakstu, izdzēšu, uzrakstu un takal izdzēšu... nespēju sakoncentrēt domu.
ganjauka kautkad vēlāk.
uzrakstu, izdzēšu, uzrakstu un takal izdzēšu... nespēju sakoncentrēt domu.
ganjauka kautkad vēlāk.
ja vēlreiz tuvākajā laikā sasitīšu galvu, vai ko tādu, tad ar mani ir cauri.
ne jau dēļ traumām vai kā tā, bet dēļ nekā nedarīšanas.
ir tik viegli palaisties slinkumā un sevis mīlēšanā, ka vēlāk no tā grūti atradināties.
bet normālā ikdienā jau nau iemesla laika vaļībām. normālā ikdienā mums ir jāskrien uz darbu un vakaros jādzer vīns un jādomā kāda ir dzīves jēga.
a jēgas ta nav. nav un nebūs un nekad nav bijis.
ir izdzīvošanas prieks. pārējais ir mazsvarīgi. arī laika jēdzienam nav nekādas nozīmes.
esmu nodzīvojis trīs nedēļas pilnīgā bezdarbībā. ēdot cepumus, dzerot tēju un blenžot griestos. pat neko izdomājis es neesmu, jo esmu sapratis, ka kautko izdomāt nemaz nav vajadzīgs.
viss šķiet pašsaprotams un līdz smieklīgumam vienkārši.
tādi dzīvojot nav nekāda stresa. nulle. vīna krājumi paliek neaizskarti, jo nav nekādas vajadzības apreibināties, vai aizmirsties. viss rit savu gaitu. tā kā tas risinājies pirms manis un turpināsies, kad manis vairs nebūs.
un tad iestājas tāda kā buņģīša pašapmierinātība. tavas domas ieritinās vienaldzības šķidrautā un tu turpini gulēt, ēst cepumus un blenzt griestos, nedomājot vai tas kādreiz beigsies vai ne.
ne jau dēļ traumām vai kā tā, bet dēļ nekā nedarīšanas.
ir tik viegli palaisties slinkumā un sevis mīlēšanā, ka vēlāk no tā grūti atradināties.
bet normālā ikdienā jau nau iemesla laika vaļībām. normālā ikdienā mums ir jāskrien uz darbu un vakaros jādzer vīns un jādomā kāda ir dzīves jēga.
a jēgas ta nav. nav un nebūs un nekad nav bijis.
ir izdzīvošanas prieks. pārējais ir mazsvarīgi. arī laika jēdzienam nav nekādas nozīmes.
esmu nodzīvojis trīs nedēļas pilnīgā bezdarbībā. ēdot cepumus, dzerot tēju un blenžot griestos. pat neko izdomājis es neesmu, jo esmu sapratis, ka kautko izdomāt nemaz nav vajadzīgs.
viss šķiet pašsaprotams un līdz smieklīgumam vienkārši.
tādi dzīvojot nav nekāda stresa. nulle. vīna krājumi paliek neaizskarti, jo nav nekādas vajadzības apreibināties, vai aizmirsties. viss rit savu gaitu. tā kā tas risinājies pirms manis un turpināsies, kad manis vairs nebūs.
un tad iestājas tāda kā buņģīša pašapmierinātība. tavas domas ieritinās vienaldzības šķidrautā un tu turpini gulēt, ēst cepumus un blenzt griestos, nedomājot vai tas kādreiz beigsies vai ne.
pamodos dusmīgs.
..un man vairs nav cepumu.
..un man vairs nav cepumu.
biju veikalā un nopirku tonēšanas krēmu - rīt uz darbu.
un jāatdzīst tās lietiņas ir sasodīti dārgas! tūbiņa retouche lumiere maksā tikpat cik pudele konjaka! (jesus)
lai nu kā - pārdevēja gardi izsmējās, bet palīdzēja man uzlikt aizsargkrēmu un vēl izstāstīja dažus labus maquillage noslēpumus.
tagat esmu smuks un varu iet pastaigā gar jūru.
un jāatdzīst tās lietiņas ir sasodīti dārgas! tūbiņa retouche lumiere maksā tikpat cik pudele konjaka! (jesus)
lai nu kā - pārdevēja gardi izsmējās, bet palīdzēja man uzlikt aizsargkrēmu un vēl izstāstīja dažus labus maquillage noslēpumus.
tagat esmu smuks un varu iet pastaigā gar jūru.
...un jūra bija līdz ceļiem!
beztam viņi jau ir atvēruši vasaras kafejnīciņu pašā slapjuma malā, kuru pagaidām apsilda ar gāzes darbinātām sildīšanas ierīcēm, un cilvēki ir kā traki - sēž satinušies šallēs, strebj ledusaukstu alu un blenž tālu naktsjūras melnumā.
es ar apsēdos un blenzu...
beztam viņi jau ir atvēruši vasaras kafejnīciņu pašā slapjuma malā, kuru pagaidām apsilda ar gāzes darbinātām sildīšanas ierīcēm, un cilvēki ir kā traki - sēž satinušies šallēs, strebj ledusaukstu alu un blenž tālu naktsjūras melnumā.
es ar apsēdos un blenzu...
ēdu sviestmaizi un iedomājos: "nenomiršanas prieks."
tikko izlasīju, ka 92% šīs planētas iedzivotāju ir reliģiozi .
tagat es saprotu kādēļ šī pasaule man šķiet dīvaina.
tagat es saprotu kādēļ šī pasaule man šķiet dīvaina.