Posted by alcoholic on 2008.04.15 at 05:58
ja vēlreiz tuvākajā laikā sasitīšu galvu, vai ko tādu, tad ar mani ir cauri.
ne jau dēļ traumām vai kā tā, bet dēļ nekā nedarīšanas.
ir tik viegli palaisties slinkumā un sevis mīlēšanā, ka vēlāk no tā grūti atradināties.
bet normālā ikdienā jau nau iemesla laika vaļībām. normālā ikdienā mums ir jāskrien uz darbu un vakaros jādzer vīns un jādomā kāda ir dzīves jēga.
a jēgas ta nav. nav un nebūs un nekad nav bijis.
ir izdzīvošanas prieks. pārējais ir mazsvarīgi. arī laika jēdzienam nav nekādas nozīmes.
esmu nodzīvojis trīs nedēļas pilnīgā bezdarbībā. ēdot cepumus, dzerot tēju un blenžot griestos. pat neko izdomājis es neesmu, jo esmu sapratis, ka kautko izdomāt nemaz nav vajadzīgs.
viss šķiet pašsaprotams un līdz smieklīgumam vienkārši.
tādi dzīvojot nav nekāda stresa. nulle. vīna krājumi paliek neaizskarti, jo nav nekādas vajadzības apreibināties, vai aizmirsties. viss rit savu gaitu. tā kā tas risinājies pirms manis un turpināsies, kad manis vairs nebūs.
un tad iestājas tāda kā buņģīša pašapmierinātība. tavas domas ieritinās vienaldzības šķidrautā un tu turpini gulēt, ēst cepumus un blenzt griestos, nedomājot vai tas kādreiz beigsies vai ne.
ne jau dēļ traumām vai kā tā, bet dēļ nekā nedarīšanas.
ir tik viegli palaisties slinkumā un sevis mīlēšanā, ka vēlāk no tā grūti atradināties.
bet normālā ikdienā jau nau iemesla laika vaļībām. normālā ikdienā mums ir jāskrien uz darbu un vakaros jādzer vīns un jādomā kāda ir dzīves jēga.
a jēgas ta nav. nav un nebūs un nekad nav bijis.
ir izdzīvošanas prieks. pārējais ir mazsvarīgi. arī laika jēdzienam nav nekādas nozīmes.
esmu nodzīvojis trīs nedēļas pilnīgā bezdarbībā. ēdot cepumus, dzerot tēju un blenžot griestos. pat neko izdomājis es neesmu, jo esmu sapratis, ka kautko izdomāt nemaz nav vajadzīgs.
viss šķiet pašsaprotams un līdz smieklīgumam vienkārši.
tādi dzīvojot nav nekāda stresa. nulle. vīna krājumi paliek neaizskarti, jo nav nekādas vajadzības apreibināties, vai aizmirsties. viss rit savu gaitu. tā kā tas risinājies pirms manis un turpināsies, kad manis vairs nebūs.
un tad iestājas tāda kā buņģīša pašapmierinātība. tavas domas ieritinās vienaldzības šķidrautā un tu turpini gulēt, ēst cepumus un blenzt griestos, nedomājot vai tas kādreiz beigsies vai ne.