Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Ar baudu gāžu sevī Foster`s pa taisno no 0.5L bundžas. Sajūta lieliska. Viss mans ķermenis labpatikā murrā par tam sniegto, ilgi gaidīto (12 stundas), alkohola devu.

Paģiras bija mokošas šonakt. Gribējās aizskriet uz blakus veikalu un nopirkt 'kočiņu' un turpat darbā visu vienā rāvienā izlakt. Taču es esmu nolēmis kļūt organizēts un nekad vairs nedzert darbā. Darbs man ir ļoti svarīgs. Darbs man dod naudu. Alkoholam.

Manas prombūtnes laikā esmu saņēmis nelielu spamu Skype no meitenes, kuru gandrīz nepazīstu, ja neskaita pusstundu MelnāKaķa vēstniecibā, kad spēlējām kādu dīvainu minēšanas spēli. Viņa stāstīja par to, ko jūt, ko pašreiz domā par dzīvi, vīriešiem... diezgan intīms monologs. Ir patīkami saņemt tādus spamus.

Vēl es palasīju savu jauniegūto 'draugu' pēdējos ierakstus šeit pat. Tikai divu ieraksti nerunā par alkoholu.


____________________

Sēdēju un ar sevi apspriedos par šo un to un nonācām pie secinājuma, ka manai apziņai piemīt stipra memoriālā cenzūra. Atceros un paturu prātā tikai lietas, kas man ir patīkamas vai noderīgas, pārējās automātiski tiek noglabātas pie spamiem un ikdienā mani neapgrūtina. Varbūt tādēļ es tā īpaši negruzos par sīkumiem un smagiem cilvēkiem. Manā apziņā tā visa vienkārši neeksistē. Ja ar mani noticis kautkas nepatīkams, tad ir ļoti jāpiepūlas, lai to atauktu atmiņā. Nenozīmīgi ikdienas notikumi aizpeld nebūtībā. Man šķiet, ka tas ir diezgan ērti.