Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Joprojām nesaprotu, kas mani pamudināja vakarnakt nākt klajā ar to paziņojumu. Nebiju dzēris. nezinu...

Kārtējā vēlēšanās aizbēgt pašam no sevis laikam. Taču, pieliekot punktu Alkoholiķa Dienasgrāmatai, reālajā dzīvē nekas nemainīsies. Pat ja esmu nolēmis uz kādu brīdi piebremzēt ar alkoholu un nedzert, nekad nepārstāšu dzert. Fiziski tas nav iespējams. Visa pasaule man apkārt dzer un agri vai vēlu, kādā vājuma brīdī, vai labā kompānijā, kritīšu pudeles apskāvienos.

Tātad turpnājums būs.

-----

īstenībā pēdējo 24 stundu laikā manā prātā valda neliels apjukums un pārdomu jūklis (un nav vairs pudeles vīna, kas to visu varētu anestizēt). Tam par cēloni laikam jau ir sievietes. Viena.

Viņa ienāca restorānā ap pusnakti savā Ryanair formastērpā (klišeja). Skaista. Nedaudz vieglprātīga. Viņa pasūtīja salātus un kolu. Viņa pavaicāja, vai kāds neizīrē istabu. Es izīrēju. Sarunājām, ka viņa šodien ap pusdienaslaiku atnāks. Viņa atnāca agrāk. Es gulēju. Kaimiņiene izrādīja izīrējamo istabu. Viņa pārvāksies rīt. Esmu uz sevi dusmīgs. Tādēļ, ka gulēju.