Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Jāsāk iet uz Liepājas teātri. Būtu interesanti lasīt reintegrācijas piezīmes, varbūt tev īstais laiks atkal pievērsties rakstīšanai!

Es joprojām (mācību dēļ) vismaz reizi mēnesī vai divos uz kādu nedēļu kaut kur izbraucu, tāpēc varbūt nebūs tik intensīvi. bet nu viegli točna nav un vientulības sajūta arī baigā ik pa laikam piezogas. Pēc sagaidīšanas ballītēm visi mazliet aizmirst, ka tu tagad esi šeit. Es teiksim joprojām nesaprotu, kas ir mans "atbalsta tīkls", kuri ir mani cilvēki un kuri ir čau-čau draudzīgi uz ielas un kafejnīcās. Tikko biju ārzemēs un vajadzēja kādam palūgt, lai izņem omnivas paciņu manā vietā, bet tā arī nesapratu, kam to varētu lūgt un justies par to ērti. visi ir vai nu pārstrādājušies cilvēki ar maziem bērniem, vai arī pašlaik ceļo kopā ar mani, vai arī izdarīs to ar ļoti lielu apgrūtinājuma piešprici. Palūdzu vienam draugam, bet viņš bija saslimis ar plaušu karsoni, un tā to paciņu aizsūtīja atpakaļ, un tas man radīja kaut kādas ļoti dziļas pārdomas. vienkārši, viss ir jābūvē no jauna. lai arī liekas, ka viss ir, patiesībā pašlaik nav nekā.