Ir saulīte, ir silti, bet tajā pašā laikā - milzu nogurums no visa. Varbūt vajadzētu aiziet uz solāriju, bet pat uz to vairs nevelk. Sēžot pie datora ir lielākā garlaicība ever. Tajā pašā laikā, man būtu jāuztaisa vairāki darbi skolai, bet neceļas rokas. Pat neatceros, kad pēdējo reizi kaut ko pafotogrāfēju pašas priekam.
Starp citu, savādā kārtā pat te nepastāstīju, kā man gāja ar manu šokolādi. Hmm.. Jau nedēļa kopš viņš te bija, kopš pavadījām divas trakas tusiņu naktis, kopš es viņu rupji pametu hostelī un aizbraucu ar citiem puišiem snovot.. Jā, es apzinos, ka esmu maita. Un es jūtu skatienus, kad klubiņos dejoju ar tumšādainu puisi, bet ar draudzenēm sarunājos latviski. Tie skatieni pilnīgi brēc "Maita, pārdevies ārzemniekam..." Un ej nu kādam iestāsti, ka tas viss nav nekas... Pat mana mamma uzzinot, ka bija ciemos atbraucis kāds itālis, uzreiz nopūtās un tik noteica - nu tas jau nav nekas nopietns. Protams, cik gan nopietni var būt, ja portugālis strādā Itālijā, viņa ģimene dzīvo Beļģijā un ja vēl draudzene - Latvijā?!
Man steidzami vajag kādu nodarbošanos. Šķiet, ka 2dien aizbraukšu uz Rīgu un iztērēšu visu naudu zīdos, kurus pēc tam apgleznošu veselu mēnesi. Lai ir ko darīt. Lai nav jādomā par to lielo naudas summu, kas aizies samaksājot par kredītpunktiem, ja vēl netikšu izmesta vispār no universitātes. Lai nav jādomā par to, ka sirds atkal tukša tad, kad uznāk lielās domas un sapņi par mazu dzīvoklīti rīgā, ko dalīt ar kādu, un varbūt pat ar visu kaķi un mazu bērniņu.. Ak,man nav sajūtas, ka man būtu tikai 20. Dažbrīd pat tie cipari sajūk. Un kas gan tiem daļas gar manu dzīvi? :S
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
