|
pat rokas neklausa vairs... tādi piedzīvojumi.. no rīta bijām Rāmkalnos. it kā izslavēta vieta. nobraucām kalna nogāzē. tur neviena naw, nu ko, jābrauc augšā. :) ar autiņu nonākuši vajadzīgajā vietā, ejam uz inventāra nomu - mērķis ir ar instruktora palīdzību pamācīties snovot. tur pretī izskrien meitene - nomas darba laiks sākas 13:00. trases darba laiks no 10:00. interesanti, ko trasē darīt šajā laikā līdz vieniem pēcpusdienā, ja nav savu slēpju/sniegadēļa. un vēl pie tam, arī pacēlājs nestrādā. zīme uzlikt - ja pacēlājs nestrādā, tas nenozīmē, ka trase ir slēgta. sagaidījuši 13:00 (labi, ka bijām aizbraukuši pavēlu - pēc 12:00, sanāca gaidīt maz), droši dodamies nomas punktā iekšā, stājamies rindā. pie noteikumiem pielikta lapiņa - slēpošanas instruktors andris, nr. xxxxxxx. kasierim jautājam par snovinstruktoru. puisis krata ar galvu, un saka, ka noteikti nebūs. tā kā atbraukuši tādu ceļa gabalu, negribas braukt atpakaļ tā arī nepiepildījuši sapni. izlemjam, ja Kaķīškalnā nebūs instruktors, ņemsim slēpes un slidināsimies lejā. minētajā slēpošanas trases inventāra nomā izpelnāmies puišu izbrīnu un jautājumu - vai šis mazais snovos? -nē, tas nē, snovos šis te bērns, atbild mamma un visu skatieni pievēršas par 13 gadiem vecākam "skolēnam". formalitātes nokārtotas, kalna malā gaidu instruktoru. iznākt simpātisks puisis, saucot viņu par Tomasu. foršs vārds. un tad sākas.... veselu stundu māca man turēties ar priekšējo un aizmugurējo kanti uz kalna. sākumā pat izpelnos komplimentus par labu līdzsvara sajūtu uz dēļa. un tad seko kritieni. bet nesāp. tik cimdi atgādināja sniega pikas. un viss. kādas sajūtas... super. kreiso roku grūti pakustināt - pārgurusi. tāda sajūta, ka rīt būs grūtības ar staigāšanu :D . tagad spilgti atceros pirmo teikumu, esot uz dēļa - un šitik plati kājas jātur??! :)
gribas tik pateikt lielu fui! Rāmkalniem un visu to labāko par Kaķīškalnu. un paldies Tomsam :)Garastāvoklis:: izcils nogurums :) |