|
[27 May 2011|01:08pm] |
|
man patīk, ka facebook'ā, kad divi cilvēki apstiprina kontaktus, uz sienas parādās teksts, ka 'X un Y tagad ir draugi'.
|
|
|
[27 May 2011|02:20am] |
|
Romāns ar Romānu.
|
|
|
[25 May 2011|10:19pm] |
|
romānam tagad ir tas sesijas laiks, un aktieriem jāmācās arī dažiem akadēmiskiem priekšmetiem. un mans topošais vīrs nebaidās izklausīties provinciāls - viņš godīgi atzīst, ka nesaprot, nafig viņiem kaut kas tāds tiek mācīts. es it kā saprotu, ka tas tiek darīts, lai viņi nebūtu dalbojobi, bet, raugoties no viņu viedokļa, varbūt tomēr arī nesaprotu. bet tas vienalga. galvenais ir tas, ka šī mācīšanās pa vakariem man atgādina manus sesijas laikus. tas bija tā: tika apskatīti visi biļešu jautājumi, ko draudzīgi sadalījām godprātīgai uzrakstīšanai. tad tās tika uzrakstītas, pēc tam liktas kopā un izdalītas visiem. tajā pašā mirklī bija arī jāsāk mācīties, jo parasti tās biļetes kopā salika pēdējā vakarā. un tad mēs visu cauru nakti kopīgi mācījāmies pie kāda mājās (nevis viss kurss, bet viena kompānija). sākumā ar lielu entuziasmu rūpīgi izlasījām un pārrunājām katru jautājumu, izvērsās pat karstas diskusijas. vēlāk jau uznāca pilnīgs zajebs, un sākām vienkārši paši pie sevis lasīt. tad kāds atlūza. daži palika līdz rīta gaismai. es vienmēr paliku līdz pašam rītam, jo pēc 1-2h miega es noteikti nespētu atbildēt eksāmenā, bet, ja neguļu, tad jūtos kā uz stimulantiem. tādi gan arī bija - enerģijas dzērieni, pie tam lielā daudzumā. brīnos, kā mani tolaik neaizveda uz kardioloģisko. un tagad pats svarīgākais: kad ziemas sesijā janvārī, ap kādiem septiņiem no rīta sāk aust pelēka gaisma, tad, pīpējot uz balkona un dzerot pēdējās red bull lāses, es vienmēr apzinājos, ka ņihuja neesmu sagatavojusies.
|
|
|
[23 May 2011|11:44pm] |
|
man agrāk tik ļoti patika kamī "svešinieks". bet, kopš romāns to ir izvēlējies par savu runas gabalu eksāmenam, visi tie teksta īsināšanas darbi ir sarāvuši manu cieši emocionālo saiti ar šo stāstu. bet es joprojām domāju, ka tas ir jārunā uz athodu.
|
|
|
[23 May 2011|03:30pm] |
|
es tā padomāju un sapratu, ka vienīgā lieta, par kuru esmu pavisam droša, ir romāns.
|
|
|
[22 May 2011|06:55am] |
|
labi, lai aizmirstu, ka iepriekš esmu ierakstījusi kaut ko ļoti gay, pajautāšu, kāpēc no šitik agri no rīta pa tv rāda kaut kādu glābējzvanu wannabe?
|
|
|
[21 May 2011|11:34am] |
|
esmu ietērpusies halātā un ap galvu ir dvielis. sēžu pie loga, dzeru kaut kādu saldu "trīs vienā" un smēķēju savu vienīgo cigareti. ja šodien pasaule ies bojā, tad sagaidīšu to ar augstu paceltu glāzi virs galvas.
|
|
|
[18 May 2011|10:50am] |
|
tā doma par to, ka visas lietas uz mūžības fona izskatās mazas un nenozīmīgas, tomēr ir tik kaitinoša.
|
|
|
[14 May 2011|09:12pm] |
|
vakara gaismu nekad nevar sajaukt ar rīta gaismu.
|
|
|
[13 May 2011|08:27pm] |
|
atbraucām pie vecākiem uz laukiem. šī laikam bija viena no garākajām, bet noteikti ne sliktākajām nedēļām manā mūžā. nebiju redzējusi vecākus kopš lieldienām. uz tradicionālo jautājumu par to, kas jauns (un tā), man beidzot bija ko atbildēt: man ir jauna draudzene!
|
|
|
[08 May 2011|09:11pm] |
|
pēc sociālnovērojumiem šajā nedēļas nogalē, es atkal sapratu, ka viskrutākais cilvēkos ir cilvēcīgums. un man patiešām brīžiem nav skaidrs, kāpēc citi mēdz tiekties pēc tiem stilīgajiem un veiksmīgajiem vienmēr-esmu-kruts-un-skaists cilvēkiem, kas ir radījuši kaut kādu tēlu par sevi un nekad publiski neuzdrošinās parādīt kaut drusku patiesuma. es citreiz mēdzu prātot, diez, kādi viņi patiešām ir, kādi viņi ir slimi gultā ar temperatūru un nemazgātiem matiem vai emocionāli nospiesti un nobijušies. nē, nav, protams, tā, ka tas mani dziļi skar, es parasti cenšos uzturēt mērenu pohuju pret cilvēkiem, kuros ir kaut kas aizdomīgs, bet vienalga kaut kā besij tie sabiedrības krējumi.
|
|
|
[05 May 2011|11:37pm] |
|
pohuj, es esmu atgriezusies, lai gruzītos. es gribēju ierakstīt par dziesmām, kuras tik ļoti patīk, ka varētu tās klausīties līdz nomiršanai. man tagad ļoti topā ir saldsērie the national, bet šobrīd nevaru tos klausīties, jo mans apakšējais kaimiņš atkal pusnaktī kapā xboxu. laikam jau es nedrīkstu neko pārmest, jo savulaik esmu viņam pa griestiem metusi traukus un visas pārējās mantas, kas gadījās dusmās pa rokai, bet viņš nekad nav sūdzējies. tāpēc arī es nedrīkstu sūdzēties. ne par xboxu, ne dramanbeisu, nedz arī par tām retajām, bet jaudīgajām ballītēm ar krievu deviņdesmito gadu mūziku (a-eiropa, ruki verh, un tamlīdzīgi). romāns ir aizbraucis uz intīmu ballīti nacionālā teātra bufetē, un es jūtos tik atvieglota, ka tur nevarēja ņemt līdzi brūtes, jo tagad esmu ielīdusi gultā ar visām mājas drēbēm, un plānoju netīšām tā arī aizmigt aizmigt. ar nenotīrītu kosmētiku. jūtos tā, it kā mammas nebūtu mājās, un es būtu palikusi augšā ilgāk, nekā parasti. un tā arī īstenībā ir.
|
|
|
[09 Mar 2011|02:09pm] |
|
man ļoti patīk mans psihoterapeits, jo viņš citē einšteinu.
|
|
|
[04 Mar 2011|02:08pm] |
|
vakar, mocoties ar dedzinošajām kuņģa sāpēm, nevarēju iemigt, tāpēc liku romānam paijāt manu vēderu un teikt labas lietas. romāns teica, ka bez manis jebkas ir stulbi, un, ja mēs izšķirtos, viņš ļoti satrauktos par to, kurš man ziemā iekurinās krāsni, lai ir silti. šwīiitiņš.
|
|
|
[31 Jan 2011|01:48pm] |
|
jā, pēc cibas ierakstu regulariātes vien jūtams, ka kaut kas ir nepareizi.
|
|
|
[31 Jan 2011|12:59pm] |
|
ir reizes, kad es ar vienu punktu smadzenēs labi apzinos, ka mana rīcība pārkāpj visas robežas, un es fiziski jūtu, kā no manis aizslīd veselais saprāts. ikreiz, kad ceļas trauksme, man tas jāpiesprādzē ar trejdeviņām drošības siksnām.
|
|
|
[21 Jan 2011|04:27pm] |
|
nesen paskatījos uz sevi kailu spogulī, un domāju, pa kuru laiku esmu tik ļoti izkritusies un ieguvusi skaidri redzamas lillā vēnu aprises uz rokām. uzvilku savas vidusskolas džinsas, ko kādu laiku nebiju spējusi dabūt virsū, apsēdos dīvānā, un aizsmēķēju.
|
|
|
[19 Dec 2010|06:44pm] |
|
kad pēc diezgan viduvējas ballītes ir jāatpūšas divas dienas, guļot gultā, sāku apsvērt, vai visam tam neesmu jau kļuvusi par vecu. pēdējās divas dienas jūtos kā cienījams vecpuisis - neesmu izkāpusi no savas pidžammas kopš sestdienas rīta, māja izskatās pēc elles priekškambara un manas dižākās kustības dienas laikā ir pārstaigāt no gultas uz viesistabas dīvāna, un dažkārt arī uz virtuvi, vannasistabu, un atpakaļ. televizors strādā visu cauru dienu, arī tajos brīžos, kad paralēli uz kompjūtera skatos the big bang theory. kaut kad rīta pusē sapratu, ka jūtos vēl pārāk vāja, lai gatavotu ēst, tāpēc nolēmu ēst tikai gatavās lietas, ko atradīšu mājās - rosolu, čipšus un mandarīnus. tā kā visi mājas trauki atradās izlietnē, izšķīros par labu tam, ka ēdīšu no lielās rosola bļodas. dienas vidū centos nedaudz uzlabot istabas izskatu, tomēr pēc 20 minūtēm sajutos tik pārstrādājusies, ka jutos pelnījusi līst atpakaļ dīvānā. un šobrīd es jūtos tik ļoti nogurusi, ka labprāt tūlīt pat dotos gulēt, jo rīt jau pirms astoņiem jābūt darbā.
|
|
|
[14 Dec 2010|11:21am] |
|
visvairāk man bail no tā, ka sava akdēmiskā atvaļinājuma laikā es palikšu stulba.
|
|
|
[08 Dec 2010|02:24pm] |
|
šodien man liekas, ka mēs neesam gatavi patstāvīgai dzīvei, maksāt laikā visus rēķinus, nenotērēt naudu ballītēs, uzturēt kārtībā māju (vismaz tik daudz, lai nešķistu, ka kāds mūs tikko ir aplaupījis), un vēl strādāt, un plānot bērnus, agdievs, kā gan mēs varam plānot bērnus, ja netiekam galā ar sevi! šis ir izmisuma ieraksts, kas nāk atskaņās no tikko saņemtā rēķina par īri un komunālajiem maksājumiem, kas ir faking astranomiska summa, no kuras man elektrizējas mati. protams, ka viss nokārtosies, palūgsim māmiņām un tētiņiem, bet mani šausmina tā apziņa, ka mēs vieni paši netiekam galā. būs jāpārvācas uz laukiem.
|
|