| Ciemos pie Romas mantiniekiem, 8. daļa |
19. Sep 2013|21:15 |
Sākums šeit
Kā varbūt jau nojautāt, patiesais Vlada Drakulas dzīves stāsts dažādu iemeslu dēļ laika gaitā ir stipri "aizmirsts" un apaudzis ar leģendām. Ir vietas, kā Korvina pils, kuras, lai arī tiešu pierādījumu tam nav, visticamāk saistītas ar reālo Drakulu, cituviet tā ir tikai leģenda, kā tas ir ar Branas pili. Bet par vienu pilsētu gan neviens nešaubās, te mazais Vlads piedzima un aizvadīja savas dzīves pirmos piecus gadus.
Tā ir Sigišoara (Sighișoara).
Mēs šai pilsētā iemīlējāmies uzreiz. Un, kā tas bieži mēdz būt ar šādām jūtām, uz jautājumu, kādēļ, mums nav atbildes.
Vecpilsēta vēl aizvien ir apdzīvota, dažos iekšpagalmos varēja manīt kartupeļu dobes :)
Reizem likās, ka laiks apstājies kādā 15. vai 16. gadsimtā...
...un no šķērsielas tūlīt iznāks ielu muzikantu pulciņš.
Te varētu staigāt un staigāt.
Vakarā, kad pazūd dienas karstums un kopā ar to tūristi, parka soliņus aizņem māmiņas un vecmāmiņas ar bērniem, bet mazliet tālāk vīri uzspēlē šahu vai pārspriež viņiem vien zināmas lietas. Un tad ir īstais brīdis mazliet piesēst, jo šī ir vislabākā stresa terapija pasaulē.
Ak, jā, Drakula, pareizi.
Ja nopietni, tad šī, kas pa labi, ir Vlada Drakulas dzimtā māja.
Un tepat, pāri ielai blakus pilsētas rātsnamam redzams piemineklis dižajam (un tas ir bez jebkādas ironijas) Valahijas un Transilvānijas valdniekam.
Visfascinējošākais visā tai Drakulas stāstā man liekas tas, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, bet varbūt arī nē, un laikam jau nekad neviens neuzzinās patieso Drakulas stāstu. Tas nu laikam būtu viss par Vladu Drakulu, sauktu Uzdūrēju. Pagaidām :) Bet mūsu ceļojums gan vēl nav beidzies. |
|