| Ciemos pie Romas mantiniekiem, 2. daļa |
18. Aug 2013|11:27 |
Sākums šeit
Tātad par baznīcām, ja jau reiz iesāku.
Ir tāda zeme Moldāvija (Moldova). Es tīšām rakstu "zeme" nevis "valsts", jo mūsdienās pastāv gan valsts ar šādu nosaukumu, gan Rumānijas province. Šāds dalījums ir Molotova-Ribentropa pakta un Otrā pasaules kara sekas, pirms tam Moldāvija ir bijusi vienota teritorija gan kā valstisks veidojums, gan Rumānijas province. Šai skaistajā zemē Moldovā bija tradīcija celt klosterus un tajos baznīcas. Kas nav nekas neparasts, piekritīsiet. Toties svētbilžu gleznošana uz baznīcu ārsienām gan nav visai parasta lieta. Protams, arī iekšpuse ir izgleznota, bet tas jau atkal nav nekas neparasts.
Voroņecas (Voroneț) klosteris laikam ir pazīstamākais un arī apmeklētākais.
Gleznojumi ir daļēji restaurēti. Svēto rakstu pazinēji var mēģināt šajos gleznojumos "izlasīt" veselus stāstus, tādi tur tiešām esot.
Bet patiesībā šeit nekāda cilvēka roku celta baznīca nav vajadzīga. Atliek vien kaut uz brīdi apstāties, pavērties apkārt un sapratīsi, ka šī ir tā īstā baznīca.
Par baznīcām tas viss. Gandrīz. Bet par to vēlāk. |
|