| Ciemos pie Romas mantiniekiem, 1. daļa |
17. Aug 2013|23:10 |
Tiem, kuri jau zina, kur mēs šovasar pabijām, droši vien tagad radies jautājums - bet kāds gan sakars rumāņiem ar Romu, nemaz nerunājot par kaut kādu tur mantojumu?
Man jau arī tā likās, bet pamēģiniet ko tādu paprasīt pašiem rumāņiem, labākajā gadījumā saņemsiet neizpratnes pilnu skatienu. Mums kā svešzemniekiem jau tādas šaubas piedodamas, paši rumāņi gan ir stingri pārliecināti, ka ir romiešu pēcteči. Tiesa, Romas impērijas sastāvā toreizējā Dāķija bija mazliet vairāk par 150 gadiem, tad romieši saprata, ka šis no metropoles visai attālais apvidus tiem izmaksā pārāk dārgi. Redzamākais, pareizāk sakot, dzirdamākais romiešu devums rumāņiem ir valoda. Neviens jau nesaka, ka šejienieši pirms romiešiem neprata runāt. Tomēr rumāņu valodas līdzība ar latīņu valodu ir uzkrītoša un lingvisti uzskatot, ka mūsdienu rumāņu valoda izveidojusies tieši šajā laikā.
Valsts nosaukums Romania esot atvasināts no vārda romanus jeb Romas pilsoņi. Ar savu kādreizējo piederību šai dižajai valstij rumāņi ļoti lepojas:
Jā, jā, šīs skulptūras oriģināls vēl joprojām atrodas Romā, bet pa kopijai gandrīz katrā sevi cienošā Rumānijas pilsētā.
Ir gan dzirdēta versija, ka vārds Romania cēlies no romani jeb roma. Par šādu versiju nav jābrīnās, romu jeb čigānu īpatsvars šai zemē ir ievērojams. Bet tikpat labi varētu būt otrādi. Tiesa, vārds rom kā tautības nosaukums literatūrā parādījies vēlāk kā zemes Romania nosaukums. Bet nu labi, atstāsim noskaidrošanu viņu pašu ziņā.
Bet nu gan pie lietas. Sāksim ar dažiem stereotipiem. Rumānija ir pilna ar čigāniem, kuri ubago, apzog un apšmauc ārzemniekus. Droši vien ir arī tādi, bet kur tad nav :) Bet patiesībā vietās, kur apgrozās tūristi, viņus īpaši nemana. Ir ciemati, kur čigānu ir tā pavairāk, jā, un ir ciemati, kur redzami gandrīz tikai viņi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tur atrasties ir bīstami, varbūt vienīgi neierasti redzēt bērnus, kas kārto savas dabīgās vajadzības galvenās ielas malā.
Toties vairums Rumānijas ciematu īpaši neatšķiras no mūsu lauku ciematiem, tāpat ir sakoptāki un mazāk sakopti, depresīvi un darbīgi. Tiesa, mauriņa pļaujmašīnu tirgotājiem tur nav ko darīt. Visa zāle tiek nopļauta ar izkapti un izbarota lopiem. Jā, rumāņi vēl arvien tur vismaz vienu govi gandrīz katrā lauku sīksaimniecībā. No rīta, kad mūsu izlutinātie organismi vēl tikai modās, čaklie saimnieki pa ciemata galveno ielu stūma ar ķerrām un veda ar motoblokiem zaļbarības kravas savām piena devējām. Savukārt gotiņas bija devušās ganībās, dažkārt visai ekstrēmās
Kalnu nogāzēs lopiņi gadu gaitā iestaigājuši smukas terases
Vakarā visas smuki nāk pa ielu, bet saimnieki viņas sagaida pie vārtiem. Gotiņas kā gotiņas, varbūt mazliet ragainākas par mūsējām
Ja par vārtiem, tad Maramurešā, kas ir Rumānijas ziemeļu apvidus, ir tāds kā vārtu fetišs. Sēta var būt galīgi nekāda, bet vārtiem jābūt kārtīgiem, ar kokgriezumiem rotātiem
Maramureša ir nabadzīgākais Rumānijas apvidus, tur nav lielu dabas bagātību, iespējams, tādēļ tas izbēdzis no industrializācijas un saglabājis lauku dzīves veidu, daudzos ciematos atrodamas 17. gadsimta koka būves, bet īpaši izceļamas koka baznīcas. Redziet, savulaik šejieniešiem neesot ļauts celt mūra baznīcas, tad nu viņi centušies iemiesot gotiku kokā. Īpaši atmiņā palika 18. gadsimtā celtā Surdesti (Șurdești) baznīca ar savdabīgām proporcijām, kādas citur nemanīja.
Šejienieši ir ortodoksālie pareizticīgie, baznīcu iekšiene atbilstoša.
Arī jaunās baznīcas te ceļ no koka un tikai koka krāsa un apstrādes precizitāte tās atšķir no vecajām. Baznīca, kuras interjers redzams iepriekšējā attēlā un atrodas Ocna Sugatag, celta ap 1980. gadu. Jaunākā, ko redzējām, bija no 2009. gada un akurāt tāda pati kā vecākā, kas atrodas Ieudā (Ieud) un celta, iespējams, 14. gadsimtā. Tiesa, pēc tam vairākkārt pārbūvēta un piesardzīgākie vēsturnieki par tās celšanas laiku uzskata 17. gadsimtu. Lai nu kā būtu, koka būvei arī tas ir ievērojams vecums.
Šovakar viss. Bet par baznīcām gan stāsts vēl nav beidzies :) |
|