| Pāri Vācijai un atpakaļ, 6. daļa |
14. Okt 2012|18:02 |
Sākums šeit.
Švarcvalde ir tāds melns, melns mežs, kas ir tik melns, ka jau romieši tais laikos, kad franku un švābu zemes maksāja šamiem nodevas, sabijās no tā melnuma un nolēma tam mežam iet ar līkumu apkārt. Drošs paliek nedrošs, ka nedabū ar melnu, melnu mietu pa galvu. Tā lūk.
Mūsdienās gan tā meža vairs tur nav tik daudz un arī melnuma līdz ar to mazāk. Bet varu iedomāties, ka pie šķidriem lapkoku mežiem pieradušiem romiešiem šie biezie egļu meži likās melni un necaurejami.
Mūsdienās Švarcvaldē ir pat pilsētas :) Maziņas, kā Svētais Pēteris (St. Peter) (aha, tieši šādi), kura lepojas ar savu ļoti seno klosteri un patiesi skaisto klostera baznīcu.
Jau lielāka pilsētiņa Valdkirhe (Waldkirch).
Un pavisam liela pilsēta, tiesa gan Švarcvaldes mērogiem, Froidenštate (Freudenstadt), kuras lepnums ir Vācijā lielākais tirgus laukums. Tas ir tik liels, ka nav uztverams kā viens vesels, vēl vairāk kopskatu samaitā ielas, kas iet akurāt pa vidu laukumam un dala to trīs daļās. Viena no daļām kalpo tirgus vajadzībām vēl mūsdienās, pārējās kļuvušas par pilsētas apstādījumiem.
Patiesībā mums tur diezko nepatika. Toties Gernsbaha (Gernsbach) gan izrādījās mīlīga pilsētiņa ar daļēji saglabātām viduslaiku būvēm.
Bet tādu tai pusē netrūkst. Šī ir Frankveilera (Frankweiler).
Un te jau pie mājām pamazām sāk parādīties vīnogulāji
Bet par to nākamreiz. |
|