| Ukraina ar savu auto no 5. līdz 13.jūlijam |
18. Jul 2006|11:49 |
Te tad nu būs solītā atskaite.
Pirmā diena ir pārbrauciens caur Lietuvu, Poliju. Līdz Lietuvai bez starpgadījumiem, ja par tādiem neuzskata ceļu remontus aiz Bauskas, pēc tam nepareizs ceļš (un tikai sava stulbuma dēļ), rezultātā lieki 100 kilometri un iebraucam Polijā caur Lazdijiem. Tā kā šī maldīšanās ir prasījusi laiku, nakšņojam pie Bjalostokas, kaut plānots bija stipri tālāk uz dienvidiem. Patiesībā, ja nebūtu aizmirsuši, ka Polijā pulkstenis jāpagriež stundu atpakaļ, būtu braukuši mazliet tālāk. Motelis nesajūsmina, alus dārgs, bet labs, vēl izmetam mazu līkumu ar kājām pa pilsētu un diena galā.
Nākošajā rītā pēc ne visai garšīgām brokastīm (ietilpst cenā) dodamies tālāk. Otrajā dienā plānots šķērsot Ukrainas robežu. Braucam caur Bielsk Podlaski, Siemiatycze, Biala Podlaska, Wlodawa, Chelm. Par ceļu nekā īpaša, daudz remontu, ātruma ierobežojumu, Wlodawa - Chelm gandrīz visu laiku betonka, t.i., betona plāksnes, bet lielu bedru nav.
Ap 14:45 piebraucam pie Polijas - Ukrainas robežas Dorohuskā (jeb Jagodinā no Ukrainas puses). Rinda varena, bet, neko darīt, stājamies galā.
Te, priekšplānā ir redzama daļa no mūsu auto. Tur, pie paša apvāršņa, ir redzams mežs, tā ir Ukrainas robeža, kur mums jānokļūst.
Karsts, vienīgā ēna ir pie blakus stāvošajām fūrēm. Rinda virzās pamazām, bet virzās. Kad pēc vairākām stundām pietuvojamies poļu robežsargiem, pienāk kāds vīriņš ar kvīšu grāmatiņu un iekasē kaut kādu vietējo nodevu 3,20 zl. Poļu robežsargi tikai pārbauda pases, bet braucējus laiž cauri mazām porcijām, reizēm pavisam apstājas. Kad arī mēs esam cauri, saprotam kādēļ. Izrādās, rinda turpinās arī starp poļu un ukraiņu robežpunktiem. Turpinām lēnām virzīties, līdz nonākam pie ukraiņu robežsargiem.
Pirmā atkāpe. Ukrainas robeža.
Ukraiņu pusē vispirms cilvēks plankumainā formā mums izsniedz papīra gabaliņu, kur uzrakstīts mašīnas numurs un cilvēku skaits tajā, izskatās, ka tas ir viņa vienīgais uzdevums. Tālāk rinda sadalās trijās, kas, savukārt ļoti lēnām (jo priekšā kāds ik pa brīdim ielien bez rindas) aizvirzās pie pasu kontroles. Tur katram jāaizpilda imigrācijas kartītes, kuru veidlapas nekur iepriekš nez kādēļ neizsniedz. Kartītē jānorāda savi pases dati, auto dati un arī konkrēta Ukrainas adrese, uz kuru dodamies. Labi, ka jau iepriekš esmu par to informēts. Šo adresi der arī iegaumēt, jo ikviens formā tērptais, pat muitnieks, vispirms prasa to.
Kamēr pildām kartītes, citi stāv un gaida. Tad pēkšņi nikns robežsargs visus sadzen pa mašīnām jo esot peresmenka (maiņa). Gandrīz pusstundu skatāmies, kā šie lēnā garā slāj pa teritoriju, uzpīpē, kaut ko apspriež, apkopējas mazgā grīdas un stiklus. Kad nu tā peresmenka ir cauri, izejam pasu kontroli. Pēc tam jāiziet muitas pārbaude. Gan pasu kontrole, gan muita uzspiež zīmodziņu uz tās papīra lapiņas, ko mums sākumā iedeva. Ja sanāk tā kā mums, ka netīšām pabraucām garām muitai :), pie izbraukšanas robežsargs paskatās lapiņā, ka nav viena zīmoga, un liek doties atpakaļ. Sava jēga jau tajā visā laikam ir, bet par darba efektivitāti tomēr uzmācas šaubas.
Kad esam cauri visām pārbaudēm, ejam uz tualeti. Bums! Netīra telpa ar caurumu grīdā. Mjā, vizītkarte...
Ir 21:00, no brīža, kad piebraucām pie robežas, pagājušas 6 stundas. Samainām naudu, nopērku auto apdrošināšanu (kuru vēlāk tā arī nevienam nevajadzēja) un dodamies tālāk.
Otrā atkāpe. Nauda.
Ukrainas nauda ir grivnas un kapeikas. Grivnas kurss pašlaik ir aptuveni 11,5 santīmi par 1 grivnu. Uz robežas gan latus pret grivnām nezin vai samainīsiet, tādām vajadzībām līdzi jāņem dolāri vai eiro, der arī poļu zloti, ja braucat no Polijas puses.
Apgrozībā ir gan papīra, gan metāla nauda. 1 un 2 kapeiku monētas reti kur lieto un arī cenas parasti noapaļo līdz 5 kapeikām. Pieckapeika ir tieši tikpat liela kā padomju pieckapeika, tikai baltā krāsā, tāpat kā 1 un 2 kapeikas. Pārējās monētas ir vara krāsā. Papīra nauda izskatās simpātiska, bet diezgan bieži gadās stipri saburzīta, it sevišķi 1 un 5 grivnu banknotes. Divsimtnieki gan bija smuki gludi :)
Dažus kilometrus no robežas labais ceļš beidzas un sākas drausmīgi izdauzīts asfalts, viss vienās bedrēs. Sākumā aiz pārsteiguma gandrīz apstājos, pēc tam mēģināju lēnām pārvarēt, manuprāt, slikto posmu, bet, kad sapratu, ka labāks nebūs, sakodu zobus, domās lūdzu visus autobraucēju dievus, lai auto kaut kas nenokrīt, un braucu. Tā ap 60 km stundā. Un mēģināju pārvarēt vēlmi braukt vēl lēnāk. Tad arī pirmoreiz pamanīju, kā vietējie brauc pa šādu ceļu.
Trešā atkāpe. Ukrainas ceļi un braucēji.
Sākumā jāsaka, ka braucām tikai pa maģistrālajiem un reģionālās nozīmes ceļiem, cerēdami, ka to kvalitāte mūs nepievils. Kas to deva! Jau dažus kilometrus aiz robežas sākās pamatīgi izdauzīts asfalts. Nākošajā dienā līdz Luckai ceļš bija tikpat briesmīgs. Iebraucot Luckā, pat satiksmes autobuss un lielie kravas auto meklēja kā apbraukt milzīgās bedres pa apmali. Un tas apgabala centrā, uz galvenās ielas! Pēc pirmās dienas pa turienes ceļiem sieva bija gandrīz līdz asarām un teica - viss, braucam mājās. Un viņa pie stūres nemaz nesēdēja.
Patiesībā runa jau nav par bedrēm kā tādām, mums arī to uz ceļiem netrūkst. Arī špūres nav retums. Bet te es vismaz varu būt diezgan drošs, ka uz starptautiskās šosejas aiz līkuma pēkšņi tieši joslas vidū nebūs asfalta pumpa padsmit cm augstumā, kuru ieraugot saproti, ka mašīnai pa vidu to laist nedrīkst, ja negribi tur kaut ko noraut (par to, ka kādiem jau nav paveicies, liecināja stipri apskrāpētās pumpu virspuses). Vai, ka pirms tilta nebūs bedre, kurā mašīnas ritenis ieiet gandrīz līdz pusei. Zīmes? Tās liek tikai tur, kur tādas pumpas un bedres ir bez pārtraukuma vismaz pārsimt metru garumā, kā tas bija uz Ļvovas apvedceļa. Nu, un ceļš Strija - Ļvova vispār ir draņķīgākais ceļš, kādu esmu redzējis savā mūžā. Pēc šiem 50 km es biju vairāk noguris kā pēc 500 kilometriem caur Poliju.
Un kā tad pa tiem ceļiem brauc, jautāsiet? Zemu lido nevis brauc. Brīnums, ka ceļmalās to krustu nav vēl vairāk. Toties nemaz nav brīnums, ka liela daļa auto ir sagrabējuši, tādus vismaz nav žēl triekt pa tām bedrēm. Vai džipi, tādam tās bedres varbūt arī neskādē. Teikt, ka apdzen pārgalvīgi, ir neteikt neko. Līkumus ņem pa iekšmalu, super sajūta, ka kāds šitā uz šosejas izlido pretī manā joslā. Līnijas uz asfalta ir priekš kaķiem. Pilsētās auto tiek novietoti visur, zem zīmēm, krustojumos, citi mēģina izlavierēt, taurē, brauc zem ķieģeļa. Un DAI (autoinspektora) neviena, vismaz ne tur, kur tas lielākais haoss.
Ir vēls, metas krēsla, meklējam naktsmājas turpat robežas tuvumā. Pie pagrieziena uz Ļubomļu atrodam moteli "Euro", kas izrādās ļoti jauks un lēts. Tur arī paliekam.
Nākošajā rītā moteļa kafejnīcā brokastīs apēdam brīnišķīgas pankūciņas ar biezpienu un padzeram rīta kafiju.
Ceturtā atkāpe. Kafija.
Ja ēdienkartē ir kafija ar nosaukumu "Nescafe", tad tā ir šķīstošā, bet tas jāuzmin pašam, jo klāt nekas pierakstīts nav (taisnību sakot, pāris vietās bija gan). Ja prasa dabīgo kafiju (šķīdeni mēs nelietojam), tiek piedāvāta espresso kafija no automāta. Automāti visur vienas firmas, izskatās, ka kāda itāļu kompānija ir pamatīgi iepletusies, vismaz Rietumukrainā. Kafija ir stipra, garšīga, mazās krūzītēs, protams (espresso taču), kofeīna devas uzņemšanai der, bet neder tiem, kuri nav pieraduši pie stipras kafijas. Vēl gandrīz visur piedāvā kapučīno, kas arī ir šķīstošais divi vienā vai trīs vienā. Un tēju, to pašu Lipton vai Tetley mērcējamos maisiņos. Ļvovā parādījās arī turku kafija. Smalkās kafejnīcās negājām, tur droši vien būtu lielāka izvēle.
Arī trešā diena galvenokārt būs pārbrauciens. Vispirms uzpildām degvielu. Benzīntanks turpat pie moteļa, tiesa gan, firma tāda nedzirdēta, tādēļ ņemu tikai 10 litrus.
Piektā atkāpe. Degviela.
Jau iepriekš esam informēti, ka drošāk pirkt degvielu vai nu pazīstamu firmu (tādas gan tur bija tikai Lukoil) vai OKKO, Vesta, WOG uzpildes stacijās. Citur var trāpīties arī draņķis.
A-95 benzīns maksā 4,15 gr., vēlāk dažuviet redzam arī par 4,12 gr., ir arī kaut kur 4,10 gr., bet kas zina, kādēļ tik lēti.
Ceļš līdz Luckai ļoti slikts, vēlāk vai nu esmu pieradis, vai tiešām ir mazliet labāks. Bet negaidītas bedres un asfalta pumpas trāpās ik pa brīdim un neļauj atslābināties.
Pirms Dubno apstājos tieši pirms krustojuma, lai kartē novērtētu tālāko ceļu. Diemžēl, izrādās, ka esmu pārāk tuvu atdalošajai līnijai, un mazliet uz priekšu ir DAI (autoinspekcijas) postenis. Man piedāvā izvēli - oficiāli 89 gr. vai ķepā 50 gr. Nav grūti izvēlēties :/
Ne Luckā, ne Ternopolē neko neapskatām, kaut gan būtu ko, jo līdz vakaram ir jātiek Černovcos, bet pa ceļam ir viens apskates objekts, kuru negribētos izlaist.
Ap 17-iem piebraucam pie milzu ielejas, stāvām nogāzēm, salīdzinoši līdzenā apvidū. Ielejas vidū uzkalns, uz tā divi torņi, kas atlikuši no savulaik lielās Červonogradas pils.
Skats fantastisks, liekas ka tas viss ir kaut kādu ne Zemes iemītnieku radīts. Lejā tek upīte, tur ir arī Ukrainā augstākais līdzenuma ūdenskritums Džurins.
Uz leju ved īsts kalnu serpentīns, ceļš ūdens izskalots, akmeņains, bedrains, bet es tomēr braucu. Vietējie brauc lejā un augšā lielā ātrumā, pamanās pat apdzīt. Pie ūdenskrituma un upītes tusējas tauta, ir pat improvizēta disene, cilvēki plunčājas ūdenskritumā.
Pils šeit atradusies jau pirms 14.gs., bet akmens cietoksnis uzcelts 17.gs. 1778.g. cietoksnis pārbūvēts par neogotisku pili, saglabājot divus cietokšņa torņus. Diemžēl, pēc diviem pasaules kariem un padomju perioda pāri palicis visai maz.
Tikuši augšā vēl uzmetam aci ielejai un dodamies tālāk. Nolemjam nebraukt iekšā Černovcos, bet nakšņot kādā no moteļiem. Piestājam Mamajivcos, motelis izskatās ciešams, cena pieņemama, paliekam. Naktī aiz loga bļaustās piedzērušies bāra apmeklētāji, bet par tādu cenu jau neko īpašu nevar vēlēties :)
Ceturtā diena. Dodamies uz Kameņec-Podoļskij. Tā ir sena pilsēta, radusies 11.gs. beigās, bet daudzi vēsturnieki uzskata, ka apmetnes tur dibinājuši jau romiešu leģionāri. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka Smotričas upe šeit tek pa dziļu kanjonu ar stāvām akmens sienām un veido lielu meandru, ieskaujot 121 ha lielu pussalu, ko ar apkārtni savieno tikai šaura iežmauga (ja grūti iztēloties, te ir vecpilsētas karte). Vietā, kur loka gali satuvojas, atrodas Vecais cietoksnis.
Cietoksnis un pilsēta tikuši ieņemti tikai divas reizes. Kā stāsta leģenda, turku sultāns Muhameds, skatoties uz pilsētas mūriem, jautājis: "Kas uzcēlis šo cietoksni?" Dzirdot atbildi: "Allahs", ar vārdiem: "Tad lai Allahs arī to ieņem", aizvedis savu armiju prom no Kameņecas sienām. Pašlaik Vecajā cietoksnī ir muzejs. Pērkam biļeti un ejam iekšā.
Pavadām cietoksnī labu laiku, tad pāri cietokšņa tiltam dodamies uz Vecpilsētu.
Cietokšņa tilts ir viena no senākajām Centrālās un Austrumeiropas inženierbūvēm, iespējams, to sākuši celt jau Romas imperatora Trajāna leģionāri. Tilts ierakstīts UNESCO 100 arhitektūras mantojuma pieminekļu sarakstā.
Pilsētā gadu simtiem sadzīvojušas dažādas tautas un tajā apvienojušās dažādu kultūru iezīmes. Amizants piemērs ir pie Pētera-Pāvila katoļu katedrāles esošais turku minarets, kura virsotnē novietota 4 metrus augsta zeltīta Madonnas statuja. Madonna tiek uzskatīta arī par visas pilsētas aizbildni.
Vecpilsēta ir Ukrainas Valsts vēstures un arhitektūras rezervāts. Tajā notiek rekonstrukcijas darbi, bet acīm redzami trūkst naudas, darbu apjomi ir mazi, ļoti daudz pussabrukušu ēku. Bet pilsēta ir jauka un mēs tajā pavadījām 5 stundas.
Tālāk dodamies atpakaļ uz Černovcu pusi, bet pa ceļam mums vēl ir Hotinas cietoksnis, kas Dņestras krastā stāv jau kopš 13.gs. Sākumā baidos, ka būs pagrūti atrast, bet, kā par brīnumu, neuzkrītoša norāde aizved mūs pareizajā virzienā.
Sestā atkāpe. Ceļa rādītāji un tūrisma infrastruktūra.
Uz lielajiem ceļiem ceļa rādītāji ir. Tiesa, varētu vēlēties, lai to būtu vairāk, jo reizēm nav pārliecības, ka brauc pareizajā virzienā. Toties pilsētās ir bēdu leja. Lielākā problēma ir tā, ka ļoti daudzām pilsētām nav apvedceļu un maģistrālās šosejas iet tām cauri. Visdrošākā metode pareizā virziena atrašanai ir ņemt mēli, t.i., jautāt cilvēkiem. Vienmēr saņēmu atsaucību, ja kāds ko nezināja, tūlīt apturēja citus un precizēja atbildes. Katrā ziņā, ja ir mēle mutē, apmaldīties grūti.
Tieši tāpat ir ar dažādu tūrisma objektu atrašanu. Gandrīz nekur nav nekādu norāžu, nemaz nerunājot par plāniem. Tūrisma informācijas centru, kādi pie mums ir gandrīz ikvienā rajona pilsētā, tur vai nu nav, jeb tie ir ļoti labi noslēpušies.
Cietokšņa mūri ir patiešām iespaidīgi
Cietoksnis apbrīnojami labi saglabājies, pašlaik tajā notiek atjaunošanas darbi.
Ielūkojamies arī pagrabos
un tad dodamies meklēt naktsmājas Černovcu tuvumā.
Tādas atrodam Bojani, kur tieši šosejas malā ir viesnīca. Blakus ir picērija ar labu alu un atvēsinātu gaisu. Lētais numurs gan, diemžēl, ir ar logu uz šosejas pusi, bet esam pietiekoši noguruši, lai mašīnu troksnis pārāk netraucētu.
Piektā diena. Kaut gan Černovci ir visas Bukovinas galvaspilsēta un dažkārt tiekot saukta par Ukrainas Mazo Vīni, nolemjam nekratīties uz tās centru pa bedraino bruģi un pārpildītajām ielām, bet doties uz Karpatu pusi. Ceļš gandrīz nepārtraukti ved caur apdzīvotām vietām. Pirmā lielākā ir Kolomija, pa kuras centra ieliņām izmetam līkumu ar kājām. Simpātiska mazstāvu apbūve, bet kopumā nekā aci piesaistoša.
Tālāk jau pamazām ceļš vijas pa ieleju uz augšu un uz leju līdz pie Deljatinas jau ir pilnīgi skaidrs, ka esam kalnos. Pēc laiciņa iebraucam Jaremčē. Tā ir pilsētiņa, kas izstiepusies kalnu ielejā gar galveno ielu, kas tā arī saucas Golovna vulica. Jaremče ir viens no labākajiem Karpatu klimatiskajiem kūrortiem un tiek uzskatīta par Karpatu tūrisma galvaspilsētu. Tiesa, mēs tā arī īsti nesapratām kādēļ, bet, iespējams, tādēļ, ka šeit visapkārt atrodas daudzas slēpošanas trases (galvenā tūristu masa Karpatos ierodas ziemā, vasara tur ir tukšā sezona) un citi tūristu iecienīti objekti, piemēram, Ukrainas augstākā virsotne Goverla (2061 m), šeit ir daudz apmešanās vietu, labi attīstīts transports.
Kādā benzīntankā taksometra vadītājam apjautājos, kur varētu pārnakšņot, un viņš mūs aizved uz savu privāto pansiju, kur tad arī apmetamies. Tā kā ir tikai pusdienlaiks, dodamies uz galveno Jaremčes tūrisma objektu - ūdenskritumu Probij.
Pie tā ir arī suvenīru tirdziņš, kur pārdod visu ko, sākot no aitādām un beidzot ar koka nieciņiem, kam lemts pārklāties ar putekļiem kādā plauktā. Turpat var arī paēst, ko arī izmantojam.
Vēlāk paklaiņojam pa pilsētu un nolemjam uzrāpties sānu ieliņās, kas ved kalnup. Ieklīstam vietās, kur, vismaz pēc manām domām, ar auto nemaz nevar izbraukt. Bet riepu pēdas liecina, ka var gan.
Un par to liecina arī auto māju pagalmos. Tiesa gan, tie ir tādi nopietni - Land Rover, Lada Niva, UAZ, ZIL 133 utt. Un nedomājiet, ka tādās vietās dzīvo mazturīgi cilvēki, tur viena otra māja ir stipri jauna un, vismaz mūsu uztverē, pabieza.
Vēl, pēc kaimiņa padoma, aizejam līdz minerālūdens avotam un uzpildām vienu pudeli. Šis ūdens esot ļoti veselīgs gremošanas sistēmai. Garšo labi.
Pansijas saimnieks tā kā piedāvā mums noorganizēt kāpienu Goverlā, bet ir ļoti karsts un mēs neesam pārliecināti, ka 5 stundas kalnos ir tas, kas šādā laikā mums vajadzīgs. Arī viņš it kā tam piekrīt, un tā nu mūsu kalnā kāpšanas aprīkojums paliek neizmantots.
Sestā diena. Aizkarpati. Vispirms gan jāpārbrauc Jabluņicas pārejai (931 m). Pāreja ir apaugusi ar kokiem un nekā īpaša no turienes neredz.
Augšā ir pieturvieta, atkal suvenīru tirdziņš, bet pa ceļu klīst vairākas govis, kas vienkārši ignorē garāmbraucošās automašīnas.
Tālāk ceļš vijas pa Tisas upes ieleju un nepārprotami ved uz leju.
Mūsu sākotnējos plānos bija paredzēts apskatīt arī Siņevir ezeru kalnos, bet pēc aprakstiem ceļš uz turieni ir slikts un tagad mēs jau zinām, ko varētu nozīmēt slikts ceļš un ka tādos ceļos ar mūsu auto labāk nerādīties, tādēļ nolemjam to izlaist. Žēl, protams, bet vēl sliktāk būtu iestrēgt kaut kur kalnu ceļā.
Līdz Rahovai ceļš labs (protams, Ukrainas izpratnē), tūlīt aiz Rahovas kārtējais pārsteigums, aiz līkuma pēkšņi ceļa remonts, knapi paspēju sabremzēties pirms pamatīgām bedrēm. Te gan vainīga daba, izskatās, ka nesen bijis nogruvums, kura sekas tiek likvidētas. Tomēr brīdinājuma zīmes pirms remontējamā posma nevienas.
Netālu aiz Rahovas robežsargu postenis, iebraucam pierobežas zonā. Mūsu dati tiek pierakstīti, barjera atvērta, braucam. Pēc pārsimts metriem piestājam, jo te ir kontinentālās Eiropas ģeogrāfiskais centrs, kuru 1887.g. te iezīmēja Austroungārijas ģeogrāfi.
Nofotografējamies, tad ejam paēst simpātiskā kolibā, kur gar sienām sakārtas dažādas senlietas. Attieksme pret klientu gan tur diezgan vienaldzīga, bet ēdiens labs.
Nākošā pieturvieta Solotvino. Šeit sāls iegūta jau Romas impērijas laikos un ir bijusi viena no svarīgākajām eksporta precēm. Sāls ieguve turpinās arī pašlaik. Esot arī raktuvju muzejs, bet mēs to nemeklējam. Aptuveni pirms simts gadiem kādas igruvušas šahtas vietā izveidojušies sālsezeri. Tajos minerālu koncentrācija esot tāda pati kā Nāves jūrā, tādēļ šeit sabrauc cilvēki, kuri vēlas izbaudīt peldes sālsūdenī. Tautas daudz, uz ielām diezgan uzbāzīgi piedāvā istabas, ap ezeriem putekļi, netīrība, diezgan neomulīgs skats.
Bet paši ezeri diezgan tīri, tiesa, brīvas pieejas praktiski nav, visapkārt saceltas atpūtas bāzes (tā viņi to sauc), bet cenas demokrātiskas, 2 - 5 gr. no cilv., iekšā ir kafejnīciņas, zviļņi, dušas, autostāvvietas, vārdu sakot, bizness plaukst.
Mēs gan nepeldamies, bet dodamies tālāk.
Aizkarpatos ceļi daudz labāki kā pirms tam, apkārtne viegli viļņota, labības lauki, simpātiski ciematiņi, žogi apauguši ar vīnogām, ceļmalās pārdod pašgatavotu vīnu. Vīna darīšana gan Aizkarpatos ir ienākusi samērā nesen, Austroungārija impērijas laikos, kad šeit ieradušies vīnogu audzētāji un vīndari no Austrijas, lai pamēģinātu vai klimats ir vīnogulājiem labvēlīgs. Tāds tas bijis un tagad te redz arī vīnogu laukus. Vinogradovā atrodas vīna darītava, kur ir iespējama arī vīnu degustācija. Bet tas nav mums pa ceļam, mēs jau esam Mukačevā.
Mukačevas ievērojamākais tūrisma objekts ir pils Palanok. Tā atrodas pilsētas nomalē uz vulkāniskas izcelsmes paugura.
Celta 14.gs., vairākkārt paplašināta, sastāv no trīs daļām, kas celtas dažādos laikos. Ar pili saistās daudzas Aizkarpatu un ungāru vēstures epizožu. Diemžēl, tā atvērta tikai līdz 18:00, tādēļ mums ir maz laika izstāžu aplūkošanai, bet no pils teritorijas neviens ārā nedzen un mēs prom dodamies pēdējie.
Tuvojamies Užgorodai un atkal lūkojam pēc naktsmājām. Nolemjam apmesties viesnīcā "Kamelot", kas atrodas ap 10 km no Užgorodas uz ziemeļiem Kamjaņicā pie Ņevicjkes pilsdrupām. Šī viesnīca ir visdārgākā visā mūsu braucienā, bet ir to vērta.
Septītā diena sākas ar kārtīgām brokastīm, kas ietilpst viesnīcas cenā. Tad kāpjam augšā uz Ņevicjkes pilsdrupām. Vispirms nonākam pie kaut kādas izbijušas pionieru nometnes korpusiem, turpat ir Vāgnera parks un strūklaka, kas darbojas pēc savienoto trauku principa, t.i., tās darbināšanai nekādi sūkņi nav vajadzīgi.
Turpat blakus ir pašas pilsdrupas, tagad tur strādā arheologi. Viņi piedāvā ekskursiju par samaksu, mēs nolemjam iztikt.
Ņevicjkes pilij savulaik ir bijusi liela stratēģiska nozīme, jo tā atradās pie tirdzniecības ceļa starp Ungāriju un Galīcijas-Volīnijas kņazisti. Ar pili saistās daudzas leģendas, viena no tām stāsta, ka senos laikos tur slēpuši līgavas un nosaukums esot bijis "ņevestskij" (līgavu).
Pils esot būvēta itāļu stilā, tā stāsta zinātāji, un bijusi grūti ieņemama. Pils centrā ir augsts tornis ar atsevišķu ieeju (tādus torņus sauc par donžoniem), augšā vēl nesen esot bijusi skatu platforma, pašlaik tajā nevar uzkāpt.
Citi torņi un būves nav mazāk iespaidīgas. Pili apjož dziļš grāvis un ārējie vaļņi. Ieeja pilī izveidota ārkārtīgi viltīgi, sākumā pat grūti saprast, kur ir vārti. Tie atrodas ieejas tornī otrā stāva līmenī, no torņa uz pili ved šaura, taisna galerija.
Lai piekļūtu vārtiem no ārpuses, ir bijis jāiet pa paralēli pils mūrim uzceltu koka tiltu, kas gājis riņķī vārtu tornim vairāku metru attālumā no tā, pie tam tā, lai, bruņiniekam ejot uz vārtiem, viņa labais, ar vairogu neaizsargātais sāns būtu pavērsta pret pils šaujamlūkām. Tad vārtu priekšā tilts pagriezies asā leņķī pa labi uz vārtu pusi, lai nebūtu vietas, kur novietot vārtu dragājamo ierīci. Ienaidniekam uzbrūkot, aizstāvji varēja tiltu nojaukt un tad pilī iekļūt kļuva gandrīz neiespējami, jo vienīgie vārti atradās virs stāvas nogāzes otrā stāva augstumā. Vēl tagad ir saglabājušies no akmens mūrētie tilta pamati.
Tālāk dodamies uz Užgorodu. Labu laiku mēģinām atrast vietu, kur novietot auto, kas nav viegli (ja vien nav vēlēšanās nostāties zem zīmes, kā to dara vairums vietējo).
Ielas samudžinātas, kā jau vecpilsētā, satiksmes organizācija nejēdzīga, vienu reizi pat izdodas pabraukt zem ķieģeļa, jo ielas malā stāvošie autobusi zīmi aizsedz. Beidzot auto novietots un sākam meklēt kā nokļūt pilī, kura redzama kalna galā. Kāda sieviete, kam prasām ceļu, jautā, vai nevarot stāstīt ungāriski. Tas nav nekāds brīnums, jo šeit ungāru ir daudz, apdzīvoto vietu nosaukumi daudzviet norādīti arī ungāru valodā.
Septītā atkāpe. Valoda.
Ukrainā visi saprot krieviski. Vismaz man tāds iespaids radās. Runā gan pārsvarā ukrainiski. Uzdodot jautājumu krieviski, atbilde visdrīzāk būs ukraiņu un krievu valodas sajaukumā, gadās, ka jāpārprasa, ja to ukraiņu vārdu ir pārāk daudz :)
Polijā, savukārt, jārunā poliski. Tā kā to nu mēs neprotam, tad mēģinājām gan angliski, gan krieviski. Kaut kā jau sazinājāmies, vismaz neēduši nepalikām :)
Pils celta 10.gs., vairākkārt pārbūvēta. Tajā ir pastāvīgās dabas un etnogrāfijas ekspozīcijas, ir arī dažas jaukas izstādes. Atjaunotas arī dažas telpas, kas kādreiz piederējušas augstākajai garīdzniecībai.
Tomēr iekšā ož pēc pelējuma gan burtiski, gan pārnestā nozīmē, un esmu priecīgs, iznākot svaigā gaisā.
Pilij blakus atrodas Aizkarpatu koka arhitektūras brīvdabas muzejs. Tur gan izrādās brīvdiena, mājas ir slēgtas, bet teritorijā par puscenu var iekļūt un mēs to arī izmantojam.
Pie kādas no muzeja mājām aug milzīga resnuma ķirsis, no kura pārgatavās ogas krīt pakšķēdamas, tās ir tik gatavas, ka izjūk, tām tikko pieskaroties.
Muzeji izstaigāti un dodamies uz auto, jo mums priekšā vēl brauciens pāri kalniem uz Ļvovu. No Užgorodas līdz Strijai ir uzbūvēta jauna brīnišķīga šoseja,
satiksme nav pārāk intensīva un beidzot arī es varu paskatīties uz ainavām, kas paveras visapkārt.
Toties pēc Strijas... murgs 50 km garumā. Un, kad mēs iebraucam motelī "Katerina" uz Ļvovas apvedceļa, man ir pilnīgi vienalga, kādi tur apstākļi, galvenais, lai nav jābrauc tālāk.
Astotā diena. Ļvova. Apgabala centrs, Rietumukrainas ekonomiskais un kultūras centrs. Izveidojusies 13.gs., bijusi Galīcijas-Volīnijas galvaspilsēta. Ilgu laiku piederējusi Polijai, arī Austrijai. Pārdzīvojusi daudzus karus un ugunsgrēkus, tagad tajā atrodama dažādu laikmetu un stilu arhitektūra.
Iebraucam tuvu vēsturiskajam centram, bet tālāk dodamies kājām, jo mani nemaz nesajūsmina perspektīva mīcīties ar auto pa pārpildītām centra ieliņām. Aizejam samērā ātri, mēģinam noorientēties, kas sākumā īsti neizdodas, bet tad atrodam operteātri un nu jau viss ir skaidrs.
Paši ļvovieši savu Operu uzskatot par trešo skaistāko pasaulē aiz Vīnes un Odesas operteātriem. Nevaru spriest, bet ēka ir skaista, tas nu tiesa. No Operas sākas Brīvības prospekts, kas ir patīkama vieta pastaigām.
Vecpilsēta ir tepat blakus, tās centrā atrodas laukums Rinok un tā centrā rātsnams. Laukumā un pieguļošajās ielās notiek grandiozi rekonstrukcijas darbi.
Ēkas ap laukumu ir dažāda vecuma un stilu. Ēkā nr.4 (ar melnu fasādi - "Čornaja kameņica"), ēka Nr.5 un Korņakta pils (ēka nr.6) ir Vēstures muzeja filiāles.
Korņakta pils iekšpagalmā ir vērts ieiet. Tas gan ir par naudu, bet biļetes cena ir tikai 50 kapeikas, fotografēšanas atļauja gan maksā 6 gr. Nams celts 1580.g., iekšpagalms izbūvēts itāļu stilā.
Vecpilsētā ir daudz baznīcu, arī konfesijas pārstāvētas dažādas. Pilsētas eiropeisko izskatu izmantojuši arī kinoļaudis. Armēņu baznīcas (1363.-70.g.) pagalmā esot filmēti "Trīs musketieru" (ar Bojarski) kadri.
Vecpilsētas malā stāv piemineklis Ivanam Fjodorovam, krievu drukātā vārda tēvam, kurš te darbojies kādu laiku pēc bēgšanas no Maskavas. Pie pieminekļa stihisks grāmatu tirdziņš.
Kopumā Ļvovas vecpilsēta atstāja patīkamu iespaidu. Tā ir vieta, kur gribas atgriezties, bet mums jādodas tālāk. Atpakaļ uz vietu, kur atstājām auto, pāris pieturas braucam ar tramvaju, biļete maksā 50 kapeikas.
Tālāk ceļš ved uz robežas pusi. Vēl pēdējoreiz uzpildam lēto Ukrainas benzīnu un tad jau robeža, Rava Russkaja (Polijas pusē Hrebenne). Šoreiz tās šķērsošana aizņem 35 minūtes. Ukraiņus interesē vai nevedam antikvāras lietas un valūtu. Mums gan ir valūta, bet, kad viņi uzzina cik, tad zaudē jebkādu interesi :) Poļus, savukārt, interesē, vai mums nav alkohols un cigaretes.
Iebraucot Polijā, gandrīz asaras saskrien acīs. Beidzot normāls ceļš! Šoreiz braucam caur Ļubļinu, tur mazāk ceļu remontu un satiksme arī, izrādās, nav nemaz tik intensīva. Aiz Miedzyrzec Podlaski sākam meklēt naktsmājas. Kādā benzīntankā pirms Losice ir arī motelītis, blakus redzam vairākas fūres, tas liecina, ka vieta nav slikta. Tā arī izrādās un paliekam šeit.
Devītā diena. Tuvojamies mājām. Šoreiz Lietuvā iebraucam caur Kalvariju. Nogurums ir liels, ceļš vienmuļš, kilometri rūk lēni, bet neatlaidīgi. Pirms Latvijas robežas sākas ceļu remonti, tāpat no robežas līdz Bauskai. 22:10 esam mājās. Kopā 9 dienās nobraukti 3492 km. Nogurums pamatīgs un galvā nevienas sakarīgas domas.
Visas bildes te:
http://foto.inbox.lv/aizliegts_v/ukraina_2006
Tagad par praktiskajām lietām. Ja nu vēl kāds tomēr sadomā tur doties :)
Cik tas viss izmaksāja
Kopā ap 310 latiem, no tā degviela 130 Ls, ceļojuma apdrošināšana 6 Ls, Ukrainas OCTA uz robežas 89 gr. (ap 10 Ls). 50 gr. samaksāju DAI (ceļu policijai), biju apstājies neatļautā vietā taisni šamējā acu priekšā.
Cenas. Muzeju biļetes maksā 4 - 5 gr. Par fotografēšanu dažos muzejos jāmaksā papildus 1 - 2 gr., vienīgi Užgorodas pilī bija 10 gr. Maksas autostāvvietas ap 2 grivnām. Tramvaja biļete Ļvovā 50 kapeikas (6 sant.).
Ēšana kafejnīcās, kolibās, bāros un citās sabiedriskajās ēstuvēs izmaksāja no 25 līdz 50 gr. (3 līdz 6 Ls) uz diviem, bet tas, protams, atkarīgs no katra apetītes un ēstuves izvēles. Espresso tasīte 3,50 gr., tēja 2 - 2,50 gr. Augļu sulas, lai cik tas nebūtu dīvaini, dārgākas kā te, arī arbūzi mazliet dārgāki (bet izskatījās pēc ievestajiem), tomāti gan vietējie un lētāki, pat ievērojami. Neko citu mēs tur īpaši nepirkām.
Naktsmājas
Visur izvēlējāmies lētāko, jo mūsu mērķis bija tikai pārnakšņot. Pieņemu, ka dažviet dārgāki numuri būtu atstājuši labāku iespaidu. Cenas norādītas par divvietīgiem numuriem.
Polijā
Motelis "Viking" pie Bjalostokas. Dārgs (130 zl. + 5 zl. par auto) un savai cenai neatbilstošs. Cenā gan ietilpa brokastis, bet tā omlete bija visai nebaudāma un nekā cita jau tajās brokastīs nebija. Neiesaku.
Benzīntanka motelītis pirms Siematicze no Ļubļinas puses. 70 zl. Mierīgi, klusi, kafejnīcā skan neuzbāzīga mūzika. Iesaku.
Ukrainā
Motelis "Euro", pirms pagrieziena uz Ļubomļu (ap 16 km aiz robežas), (+38 03377 24904). 95 gr. + 6 gr. par auto. Kluss, laba kafejnīca. Iesaku.
Motelis Mamajivcos, pirms Červonciem no Ternopoles puses. 70 gr., grib ķīlā pasi. Blakus bārs, naktī dzērāji bļaustījās. Nepatīkams iespaids. Neiesaku.
Viesnīca "Bukovinska Zorka", Bojani, pirms Černovciem no Kameņec-Podoļskij puses. Parastais numurs ielas pusē 120 gr. + 10 gr. auto. Ir arī pusluksa numuri par 180 gr., cenā brokastis, neatrodas ielas pusē, kas svarīgi, jo satiksme visu nakti. Blakus picērija. Iesaku, bet labāk numuru sētas pusē.
Privātpansija "Zatišok", Jaremča (+38 03434 21647; +38 067 7568588). 70 gr. Iesaku. Kaut gan Jaremčā dabūt naktsmājas vasarā nav problēmu, jo to tur ir milzum daudz, reklāmas un norādes uz gandrīz katra stūra, cenas arī aptuveni vienādas. Daudzu pansiju, arī šīs, saimnieki ne tikai izmitina tūristus, bet arī organizē viņiem ekskursijas pa apkārtni, daudzi tur apmetas uz ilgāku laiku.
Viesnīca "Kamelot", Kamjaņica, apm. 10 km no Užgorodas, (+38 0312 731933; +38 0312 731955). Padārgi (parastais 200 gr., puslukss 290 gr., par auto noviet. 5 gr.), bet atbilstošs cenai. Cenā brokastis, pie tam ir izvēle. Tieši blakus kalnā Ņevicjkes pilsdrupas. Iesaku.
Motelis "Katerina" pie Ļvovas apvedceļa un Strijas šosejas krustojuma (+38 0322 971954). Parastais 90 gr. + 3 gr. auto. Var jau būt, ka dārgāks numurs būtu labāks, bet atmosfēra nelikās patīkama. Neiesaku, ja vien nav spiedoša vajadzība.
Un noslēgumā. Bija vērts. Es nožēloju tikai to, ka kalnus redzējām vairāk pa auto logu un vispār bijām pārāk tālu no dabas. Karstums un mūsu auto nepiemērotība turienes ceļiem ienesa savas korekcijas plānos. Bet gan jau vēl kādreiz tur atgriezīsimies. Ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā. |
|