 Skalbergs | 13. Jul 2006 @ 13:38  |
|---|
ATA SKALBERGA ĪSTĀ SEJA
Pazīstamais pseidonacionālais demagogs A.Skalbergs, kura raidījumus varam dzirdēt Latvijas Radio 1.kanālā katru sestdienu plkst.19.25., 2005.gadā ir izdevis savu gara ražojumu apkopojumu grāmatelē, kam devis zīmīgu nosaukumu “Gods kalpot Latvijai!” (pats par sevi šis sauklis, protams, nav slikts, taču to ir degradējis E.Repše ar savu kompāniju, nelietīgi vazādams nevietā). Tajā ir gan pagātnes notikumu apraksti, gan pārdomas par mūsdienu politikas aktualitātēm, gan intervijas ar dažiem cilvēkiem, pārsvarā valsts amatpersonām. Par pagātnes lietām runājot, lielākoties autora attieksme ir objektīva, un man nav īpašu iebildumu par šo rakstu saturu. Lai gan arī šādos materiālos nereti sastopama apzināta dažādu jēdzienu kopā jaukšana kā, piemēram, “Latvijas atzīšana de jure” un “Latvijas ceļš uz ES” (faktiski – Latvijas neatkarības likvidēšana – A.G.), kas Skalberga izpratnē esot teju vai viens un tas pats (grāmatas 38.lpp.). Savukārt, 42.lpp. pie K.Ulmaņa režīma pozitīvajiem aspektiem A.S. pieskaita arī ““pērkonkrustieša” G.Celmiņa izraidīšanu no Latvijas”. Grāmatas 51.lpp., rakstot par represijām pret Krievijas latviešiem, autors nerunā par to, ka absolūtais vairums no viņiem bija kompartijas biedri, daudzi strādāja arī “čekā”, un arī paši bija piedalījušies represijās pret citādi domājošiem. Tā kā šoreiz piepildījās paruna: “Dots devējam atdodas”.
Protams, ir arī labi raksti par deportācijām, par nacionālo partizānu cīņām, pie tiem šoreiz nepakavēšos. Pozitīvi ir tas, ka A.S. pagātni cieši saista ar notikumiem šodienā. 99.lpp. viņš citē Ženēvas konvencijas pantu, kas aizliedz okupētājvalstij pārvietot savus iedzīvotājus uz okupēto teritoriju, kā arī pantu, kas paredz iesūtīto iedzīvotāju aizvešanu no okupētās teritorijas. Turpat viņš piemetina, ka tā attiecoties uz VAIRUMU (tātad, ne visiem! – A.G.) Latvijas nepilsoņiem. Viņš pamatoti iebilst pret pilsonības iedošanu šai ļaužu grupai, taču, runājot par ļaunumu, kas tādejādi varētu rasties, min arī to, ka “šie civilokupanti nobalsotu par Latvijas izstāšanos no <…> ES”, tādā veidā radot iespaidu, ka tas nāktu Latviešiem par sliktu. Patiesībā Latvijas atrašanās ES izdevīga ir tieši okupantiem, bet tā nav izdevīga Latviešiem. 100.lpp. kā ES pretiniekus viņš min bēdīgi slavenos V.Kalnbērzu un J.Žuravļovu, acīmredzot, gribot radīt lasītājos iespaidu, ka visi ES un karadarbības Irākā pretinieki ir prokrieviski politiski orientēti. Tātad – patiesībai caurvijas meli un demagoģija!
Daudz vietas grāmatā atvēlēts Leģiona tēmai. Tās 126.lpp. Skalbergs apgalvo, ka “Valsts prezidente ir vienīgā Latvijas valsts pārstāve, kas uz saviem pleciem uzņēmusies nest šo nastu” (skaidrot patiesību par to, kas bija Latviešu Leģions – A.G.). Tiesa, viņš gan nemin konkrētus faktus, kad tas ir noticis – un likumsakarīgi, jo tādu nemaz nav bijis. Veročkas nepelnīta slavēšana sastopama vēl daudzos A.S. rakstos, faktiski tā caurvij visu viņa grāmateli. Savukārt, 129.lpp., rakstot par notikumiem 2000.g.16.martā, autors citē ASV Valsts departamenta ziņojumu, ka tam neesot bijis iebildumu pret leģionāru gājienu un tas priecājas, ka gājienā nav piedalījušās valsts amatpersonas. Loģisks būtu jautājumu – kāda daļa ASV vai jebkurai citai ārvalstij par to, kas soļo pa mūsu galvaspilsētas ielām, un kādos gājienos (ne)piedalās mūsu valsts amatpersonas? Bet te skaidri samanāms zemteksts – sak, vecie karavīri vēl varot pasoļot, ja ASV to visžēlīgi atļauj, bet amatpersonas – nē, jo tēvocis Sems savu indulgenci šai darbībai nav devis. Turpat viņš arī raksta, ka es, Aivars Gedroics, esot mēģinājis izraisīt provokācijas, aicinot leģionāriem apvilkt vecas formas, pielikt ordeņus un soļot orķestra pavadībā, bet provokācija neesot izdevusies, jo (gļēvie – A.G.) gājiena dalībnieki šos ieteikumus neklausīja. 144.lpp. lasāms intervijas fragments ar nu jau mirušo LNKB priekšsēdi N.Romanovski, kura tiek jautāts, vai nākamgad (t.i., 2002.gadā) būs leģionāru gājiens pie Brīvības pieminekļa, jo 2001.gadā tas nenotika, it kā pieminekļā remonta dēļ, uz ko N.R. atbild: “Noteikti!”. Kā bija patiesībā, mēs zinām – Romanovskis ar kompāniju gļēvi atteicās piedalīties gājienā šajā un turpmākajos gados, toties tajā soļoja fonda “Latvietis”, NSS, LNF un “VL” biedri, kuru drosmes un nacionālās pašapziņas līmenis bija daudz augstāks. Interesanti, vai A.S., veidojot savu grāmatu 2005.gadā, cerēja, ka lasītāji šo pretrunu nepamanīs, vai arī tik pavirši piegāja sastādītāja darbam, ka pats to nepamanīja? Šā vai tā, te viņš savam drauģelim N.R. ir izdarījis lāča pakalpojumu un parādījis viņa, un reizē arī pats savu, īsto seju. Interesanti arī atzīmēt, ka, runājot par žīdiem, konsekventi tiek lietots krievu komunistu ieviestais šīs tautas apzīmējums “ebreji”.
Skalbergs pamatoti nosoda krievu okupantu aktivitātes, rīkojot pret Latviešiem vērstos mītiņus, taču vienlaikus viņš apgalvo (161.lpp.): “…Latvijas valstij lojālie pilsoņi nedrīkst piedalīties nevienā mītiņā vai demonstrācijā, lai izteiktu savu neapmierinātību ar “Lattelekom” tarifiem, cenu celšanos vai līdzīgiem jautājumiem”, jo tādā veidā viņi atbalstīšot Latvijai naidīgus spēkus. Tātad – Latvietim jāsamierinās ar visām ekonomiska rakstura negācijām, kas notiek mūsu valstī, lai tikai nebūtu “uz vienu roku” ar piekto kolonnu. Te atkal manāma izteikta demagoģija, it īpaši, ja atceras, ka par Latviešu nožēlojamo stāvokli ir atbildīga arī A.S. apjūsmotā partija TB/LNNK, kas no 1995.g. līdz 2003.gadam atradās valdošajā koalīcijā. Šos faktus autors neakcentē, vai izliekas, ka tādi vispār nepastāv!
Grāmatas 162.lpp. A.S. godīgi raksta, ka “ES prasības būtībā ir neizpildāmas, neiznīcinot pašu Latviešu tautu. ES viena daļa ierēdņu ir ar mieru, lai iznīkst visi latvieši…”. Tas gan netraucē autoru tajā pat grāmatā priecāties par Latvijas atrašanos ES un nikni zākāt visus, kas balsoja un uzstājās pret to. Bet šāda divkosība un pat sava veida personības dalīšanās (šizofrēnija) caurstrāvo visu A.S. grāmatu, un katrs normāli domājošs Latvietis to uzreiz pamana.
164.lpp. autors apgalvo, ka Veročka rīkojusies pareizi, nosūtot 1999.g. Saeimas pieņemto Valodas likumu otrreizējai izskatīšanai, jo tajā “esot bijušas “neprecizitātes”, ko demagoģiski varētu izmantot mūsu valsts nīdēji”. Tā nu pats A.S. kārtējo reizi parāda sevi kā vislielāko demagogu, kurš gatavs attaisnot pilnīgi visu, ko Veročka dara. Nekad nevienā no viņa raidījumiem par šo dāmīti neesmu dzirdējis nevienu kritisku vārdu! Dzirdēju arī, kā viņš slavēja “gudro un tālredzīgo” prezidentes lēmumu doties uz 9.maija svinībām Maskavā. Es personīgi (un domāju, ka arī daudzi citi normāli Latvieši) uzreiz pēc VV-F lēmuma neparakstīt Valsts valodas likumu, sapratu, ka viņa ir mūsu tautas ienaidniece, lai kā arī visādi skalbergi apgalvotu pretējo.
Kronis visam, protams, ir raksts “Tikai nebaidīties!”, kura saturu es gan jau iepriekš divreiz biju dzirdējis radioraidījumā. 186.lpp. A.S., citējot Čikāgā dzīvojošā žīda N.Lifšica izteikumus, nosauc pirmskara “Pērkonkrustu” par pretvalstisku organizāciju un pielīdzina to kompartijai. Savukārt, 188.lpp. viņš citē kādu manu rakstu no avīzes “Latvietis Latvijā”, kur es biju aicinājis leģionārus soļot, tāpat kā to dara padomju okupanti – formās, ar ordeņiem, pūtēju orķestrim spēlējot leģionāru dziesmas. Tika intervēts tas pats N.Romanovskis, kurš apgalvo, ka leģionāriem veco formu vairs neesot (it kā nevarētu tās no jauna uzšūt – A.G.), un vispār tās viņiem esot pilnīgi nepieņemamas. Ir arī kāds teikums, kurš radiopārraidē neizskanēja, proti, N.R. esot aicinājis drošības iestādes “…ja gājienā parādīsies kāds leģionārs formā un ar ordeņiem, lūdzu, tūlīt aizturēt viņu!”. Iespējams, ka tas ir paša A.S. 2005.g. veiktais iespraudums, jo 2000.g. vēl nebija pieņemts likums, kas aizliedz piedalīties masu pasākumos PSRS un hitleriskās Vācijas formas tērpos; attiecībā uz padomju okupantiem, kā zināms, šis likums joprojām reāli nedarbojas, jo PSRS armijas formās tērptos vīrus neviens neaiztur, un arī A.S. uz to neaicina. Vēl ļoti zīmīgs ir šāds N.R. teikums: “16.marts nav leģiona svētku, bet kritušo biedru piemiņas diena”. Te nu uzreiz jāpiebilst, ka ne A.S., ne N.R. nebūs tas, kas man un citiem Patriotiem noteiks, kādas dienas svinēt un, kādas ne. 16.marts mums bija, ir un būs nozīmīga Svētku diena. Ja ticēt A.S., tad līdzīgi par manu aicinājumu esot izteikušies arī dzejnieks Andrejs Eglītis un DV organizācijas vadoņi Oskars Baltputns un Varimants Plūdonis. Izskan arī apgalvojums, ka NEKAD tādā gājienā ar orķestri, karavīru formās un ordeņiem Latvju leģionāri neiešot (bet es tomēr ceru, ka šeit gan A.S. kļūdās). Kā apgalvo grāmatas autors, 16.martā neesot nobijusies mūsu prezidente un valdība. Tā drosme laikam izpaudās tādejādi, ka absolūtais vairums varturu ne tikai nepiedalījās 16.marta pasākumos, bet vispār nolēma izbraukt no mūsu valsts. Protams, klāt pie visa nepārtraukti notiek taisnošanās, ka “Latvijā neatdzimst fašisms”, lai gan šis jēdziens savā būtībā nav nekas slikts, un tikai padomju okupantu izpratnē tiek pielīdzināts “šovinisma” jēdzienam. Bet nav jau pirmā reize, kad tādi skalbergi parāda elementāru politoloģisku terminu nezināšanu. Un raksta beigās divreiz nodrukātais sauklis “Tikai nebaidīties!” skan kā izsmiekls, kā rūgta ironija, jo visā tā gaitā daudzi nožēlojami latvietīši to vien dara, kā gļēvi, drebelīgi taisnojas Austrumu un Rietumu priekšā, nepārtraukti apliecinot savu mazdūšību.
A.S. veselus divus rakstus velta tēmai “Latvija ceļā uz NATO”, košās krāsās gleznojot to spožo nākotni, kāda iestāšoties pēc Latvijas uzņemšanas šajā organizācijā, un dziedot slavas dziesmas tiem, kas Latviju ir tai tuvinājuši. Bet arī te lien ārā āža kāja. Tā, 230.lpp. tiek citēta intervija no laikraksta “Diena”, kurā ASV NATO komitejas prezidents Brūss Džeksons cita starpā saka: “Viens ir krievu minoritātes jautājums – vai šai valstij integrācija ir patiesi svarīga, vai tā ir pietiekami iecietīga un augstsirdīga. Otrs jautājumu loks saistās ar holokaustu un ebrejiem, ar šī vēstures posma izvērtēšanu…”. Tātad, redz par ko solās cīnīties NATO funkcionārs – par krievu un žīdu, nevis Latviešu interesēm! Un tā tas reāli arī bija! Atcerēsimies, ka tieši NATO piespieda Latvijas Saeimu atcelt prasības deputātu kandidātiem prast Latviešu valodu. Par šādiem NATO “jaukumiem” A.S. tobrīd vēl klusē.
253.lpp. autoram atkal mīļā kļūst “provokāciju” tēma. Viņš raksta, ka 2002.gada 27.augustā pie viņa esot ieradies kāds ārzemju TV reportieris Romans Šmidts un teicis, ka vēloties iepazīties ar Latvju patriotiem, kas cīnījušies pret komunistiem, un, kuru augstākais ideāls bijusi Latvijas brīvība un neatkarība. Un, ak šausmas, viņš esot gribējis, lai vecie leģionāri un nacionālie partizāni uzvilktu vecās armijas formas, piespraustu izcīnītos apgalvojumus, un izskatītos kā īsti varoņi. Nudien, īsts Aivars Gedroics Nr.2 ! Skalbergs viņu, protams, tūlīt “atmaskojis” kā tumšo spēku aģentu un brīdinājis arī savu drauģeli N.Romanovski “neielaisties ar provokatoriem”. Tā nu tikšanās ar brīvības cīnītājiem izpalika. Bet šis ārzemju reportieris, ļoti iespējams, gribēja uzņemt patiesi objektīvu filmu un, droši vien, bija nepatīkami pārsteigts un sarūgtināts par viņam izrādīto neuzticēšanos.
256.lpp. rakstā “Pārsteigumi ceļā uz NATO”, A.S. ceļ gaismā NATO ģenerālsekretāra Dž.Robertsona prasību veikt izmaiņas vēlēšanu likumā, lai deputātiem nebūtu turpmāk jāprot latviešu valoda. Pasūkstījies, cik šī prasība ir netaisna un atzinis, ka ASV politiķi mūs ir nodevuši tik reizes, cik viņiem tas ir bijis izdevīgi, ka Rietumu politika ir divkosīga (zelta vārdi! – A.G.)…utt., u.tjp., taču tai pat laikā 260.lpp. toreizējā premjera A.Bērziņa solījumus grozīt vēlēšanu likumu līdz NATO sanāksmei Prāgā vērtē pozitīvi. “Tā ir pareiza atbilde!”, viņš raksta, “nedrīkst šo piekāpšanos izdarīt TŪLĪT!”. Redz, kāda interesanta filozofija – TŪLĪT nodot Latviešu tautu nedrīkst, bet VĒLĀK – laipni lūdzam! Un tāds cilvēks vēl uzdrošinās citiem pārmest divkosību un demagoģiju! Tālāk A.S. “pagriež sarunu uz citu pusi” un sāk aģitēt, ka pilsonības likumā nu gan nedrīkstēšot piekāpties, ja NATO to nākotnē prasīšot!
288.lpp. lasāms raksts “Latvija ceļā uz Eiropas Savienību”, kas sevišķi izceļas ar nekaunīgu demagoģiju. Autors kārtējo reizi apgalvo, ka jēdzieni “komunisti” un “eiroskeptiķi” esot praktiski identiski, nekaunīgi melo, sakot, ka “ejot kopā ar ES, mēs nodrošinām Latvijas valstisko pastāvēšanu”, bet, “aizcērtot durvis uz ES”, mēs riskētu nokļūt Krievijas pakļautībā. A.S. nav tāds muļķis, lai nesaprastu, ka Latvijas dalība ES ir Krievijai izdevīga, ka tā nekad nav iebildusi pret Latvijas iestāšanos šai cionistu-masonu impērijā. Viņš atkal nodarbojas ar meliem un demagoģiju! Protams, kārtējo reizi tiek citēti bēdīgi slavenās Veročkas, J.Škapara un citu kangaru ES slavinājumi, tiek arī apgalvots, ka “Baltijas ceļā” Latvju tauta esot piedalījusies ar domu iestāties ES (! – A.G.). Ir lasāmi ari trīs Eiropu slavinoši zemas mākslinieciskas kvalitātes dzejolīši, kas, acīmredzot, rakstīti pēc A.S. pasūtījuma.
295.lpp., savukārt, autors priecājas par Latviešu slepkavas VV-F atkārtotu ievēlēšanu prezidentes amatā, kā arī par “pareizo” LR pilsoņu izvēli referendumā, nobalsojot par iestāšanos ES. Atkal tiek nekaunīgi apgalvots, ka tiek, kas liek vienlīdzības zīmi starp ES un PSRS, esot komunistiskās ideoloģijas aizstāvji. Notiek sūkstīšanās par Krievijas pārmetumiem Latvijai sakarā ar mazākumtautību tiesību neievērošanu, tai pat laikā izsakot prieku, ka EP, EDSO un ES amatpersonas ar Latvijas nacionālo politiku esot apmierinātas. Vai ar Latvijas nacionālo politiku ir apmierināta arī Latviešu tauta, tādi “sīkumi” A.S., protams, neinteresē.
345.lpp. A.S. izsaka neapmierinātību, ka jaunā parauga Latvijas pilsoņu pasēs vairs 1.lpp. neraksta tautību, bet tikai, ja cilvēks pats to vēlas, ieraksta dokumenta nākamajā lapā. Viņš gan nemin, ka to pašu pasu 1.lpp. jēdziens “pilsonība” tiek angliski tulkots kā “nacionality-nacionalitāte”, nevis “citizenship”, kā bija vecā parauga pasēs, tātad ārzemnieks katru LR pilsoni, arī naturalizēto okupantu, uztver kā Latvieti. Tās ir tiešas sekas Latvijas ceļam uz kosmopolītisko Eiropu, par ko A.S. tā priecājas.
Grāmatas beigu daļā ir vietotas vairākas intervijas, pirmā no tām, protams, ar Veročku. 360.lpp. A.S. piemin Ženēvas konvenciju, kas dod tiesības veikt Latvijas dekolonizāciju un lūdz VV-F to komentēt. Sev raksturīgajā manierē dāmīte atbild, ka to esot vajadzējis izdarīt pirmajos 5 neatkarības gados līdz brīdim, kad tikusi izvesta padomju armija. Ja tas toreiz neticis izdarīts, tagad jau esot par vēlu. Viņa arī pilnīgi nepamatoti salīdzina padomju okupantus ar Latvijas kara laika bēgļiem un apgalvo, ka vienīgais risinājums esot viņu integrācija Latvijas sabiedrībā. Protams, ka no VV-F arī neko citu nevarēja gaidīt, bet interesanta ir “patriota” Skalberga reakcija – viņš klusē, neiebilst, tātad faktiski piekrīt Veročkas noziedzīgajai pozīcijai šai jautājumā. Tas nekas, ka grāmatas 38.lpp. viņš pats gan pauž uzskatu, ka dekolonizācija esot vajadzīga. Bet lasītāji jau, droši vien, sen ir pieraduši pie autora divkosības.
Grāmatas 386.lpp. intervijā bēdīgi slavenais bijušais PSRS Aizsardzības Ministrijas laikraksta «Красная звезда» Baltijas apgabala korespondents Modris Ziemiņš atkal lej dubļu šaltis uz ES pretiniekiem, apgalvodams, ka cīņa starp eirofaniem un Latvijas neatkarības aizstāvjiem esot bijusi “tā pati Tautas frontes un interfrontes sadursme, tikai bez fiziskiem aizsprostiem ielās”. Aiz “eiroskeptiķu” kustības esot stāvējusi tā pati nomaskējusies Interfronte, kas bijusi ļoti vērienīga un organizēta. Aģitācija pret ES esot notikusi gan māju sētās un pagalmos, firmu birojos, tirgus laukumos, gan visās citās vietās, kur parasti mēdzot apgrozīties daudz ļaužu. Te nu man jāiebilst – kaut tiešām būtu bijis tā, kā b.Ziemiņš apgalvo! Tad Latvija, visticamāk, arī šobrīd būtu neatkarīga valsts. Diemžēl, patiesībā ES pretinieku aģitācija, galvenokārt naudas trūkuma dēļ, bija ļoti vāja un neizteiksmīga, un praktiski neviens tās dalībnieks par savām pūlēm atalgojumu nesaņēma.
Varētu vēl ilgi turpināt analizēt šo grāmateli, bet domāju, ka pietiks to darīt. Visiem saprātīgiem Latviešiem jau tāpat kļuvis skaidrs, kas ir tās autors A.Skalbergs un aiz viņa stāvošā partija TB/LNNK, uz ko nepārprotami norāda pēdējais raksts 414.lpp., kurā A.S. aicina balsot par šo nožēlojamo viltusnacionāļu partijeli, jo labākas mums neesot. Mēs gan zinām, ka ir – tā ir Nacionālā Spēka Savienība, ap kuru sagrupēsies tiešām Īstie Patrioti, un, kura startēs 9.Saeimas vēlēšanās. Tātad, Latviešiem būs par ko balsot! Un 16.martā mēs soļosim tā, kā paši to gribēsim, nevis, kā mums norādīs drebelīgi, pseidopatriotiski demagoģi!
Pašā nobeigumā vienīgi ar skumjām jāpiemetina, ka šo gara ražojumu ir palīdzējis izdot arī manis kādreiz ļoti cienītais trimdas tautietis Aivars Slucis. Jā, cilvēki mainās, un nebūt ne vienmēr uz labāko pusi…
28.01.2006. Aivars Gedroics |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) nazis |
|---|
| Date: |
13. Jūlijs 2006 - 15:35 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Apsveicu ar bloga ieviešanu!
Kontroles panelī vienīgi nomaini stilu uz kādu smukāku (tur ir daudzi).
Par tekstu labāk gan neko nekomentēšu...
Lieliski! Tagad Gedroica rakstus varēs lasīt visus vienuviet un nebūs jāmeklē adata siena kaudzē, tas ir, Gedroica raksti plašajā internetā.
Cerams, ka te parādīsies arī "The Best of A.G." - vēsturiskās publikācijas.
Super! Beidzot! Man jau šķita, ka nekad nesagaidīšu. Es jau taisni dzirdu, kā latviešu tauta kolektīvi uzelpo -- beidzot mums ir patiešām brīvs, žīdpidarmasonisko ķirzakcilvēku necenzēts informācijas avots. Nacionālismam Latvijā vajadzētu uzplaukt krāšņiem ziediem. Un cik labi izvēlēts lietotājvārds! Bet pie noformējuma gan drusciņ piestrādāt vajag, piemēram, sarkanbaltsarkani būtu taisni tā, kā vajag. Un avatāru, lūdzu!
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/35972/4183) |
| From: | deep |
|---|
| Date: |
14. Jūlijs 2006 - 11:52 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Beidzot! Es visu savu virtuaalo muuzhu gaidiiju, kad tavi lielie vaigi tiks pieveersti arii nieciigajai Sviesta Cibinjai!
|
|