bļeģ apm 50 km, no kuriem kādi padsmit ir pa grumbuļainu grants ceļu, uz kura vāļājas akmeņi galvaskausu lielumā, 5h ar velo, apmaldījušies, mežu un pļavu ieskauti, galu galā visu atrodam, bet man uz muguras ir iesauļots kvadrāts tāds, it kā būtu pārstādīta nēģera āda. sajūta arī kā pēc ādas pārstādīšanas varētu būt, diezgan sāpīgi.
tā notiek, kad ilze, vineta un edgars izdomā visādas stulbas lietas, kā piemēram 'eu, braucam pie līvas ar riteni' (nu, no vilciena līdz mājai nekurienes vidū)
bet ir ok
es tagad zinu, ka var izturēt daudz vairāk, nekā šķiet, ka var izturēt

un bija jau ahujenna skaisti

pirmo reizi mūžā pietūkušas mandeles, kas visādi izdarās, apgrūtinot rīšanu un kakla sajūtiņas kā tādas.
tas tak nenozīmē, ka pēdējais laiks ļaut baltsvārčiem tās izraut nafig ārā?? man bail.

pirmā filmēšanas diena.

fōrši - līdz ar to zoodārzs par brīvu.
kamēr pārējie staipījās ar kamerām, klikšķināja klapi, filmējās un filmēja, es aizstaigāju līdz saviem zooparka iecienītākajiem lopiņiem, tātad pie lemūriem un zariņkukaiņiem.

varu pastāstīt, ka lemūriem vai nu pavasara depresija vai nu vakar baisi piedzērušies - īgni ierāvušies kaktiņā, vienā čupā sagūluši, strīpainās astes kaut kur noplukušas mētājas. lūr ar tādām acīm, ka skaidrs, ka šiem jau nu viss pofig un dzīve kā tāda noriebusies.
neviena izdiebiena, neviena izlēciena man par prieku, kur nu, ne aci nepamirkšķināja.
un melnais lemūrs tāds pats, ja iespējams, pat vēl saīgušāks par strīpastainajiem.

cerēju vismaz zariņkukaiņus apbrīnot, nu tas man sanāca, ja neņem vērā pirmo neveiksmi, kad sajūsmā pietesos pie pirmā stikla veidojuma, pie kura dižojās uzraksts 'tāds un tāds zariņkukainis', gaidās mēģinu uz koka stumbra ieraudzīt noslēpušos kukaini (šamie paši kā mazi koka zari izskatās), kad tikai pamanu vēl vienu uzrakstu - 'atvainojiet, ekspozīcijas maiņa', bļe.

galu galā tā nav godīgi.

etalonfunkcijas izlaidumā 21. datumā es būšu ieradusies pieguļošā mērkaķa kostīmā. kad visi sēdēs akadēmijas dārzā svinīgā akta nogurdināti, es turpat blakusējos kokos evolucionēšu. kā īsts evolucionārs līdz pasākuma beigām no mērkaķa būs radies cilvēks un koka zarā karāsies tikai mērkaķa ādiņa.
vienīgās problēmas- man būs auksti bez mērkaķa kostīma, diemžēl nevar evolucionēt arī no rīta, jo no rīta evolucionēt būtu galīgi stulbi. neviens taču tā nedara.

un, ko domājat, pēc manas varenās izpildīšanās viņas izlaidumā, etalonfunkcija uz manu izlaidumu 22. datumā grasās ierasties vienkārši tāpat, sēdēt pasākumā un čaukstināt savu kleitu.

nejēdzība!

ko lai dara, kad atklāj faktu- esi palicis ar 50sant kabatā uz nedēļu?
protams, krist histērijā!

bakalaura grāds, bakalaura grāds, a man ir bakalaura grāds filosofijā!

un beigts dzīvnieciņš guļamistabā.

labi, pozitīva domāšana.
'mans darbs ir ģeniāls'
'oponents tikai izgāž žulti'
'es pati esmu rakstījusi, tālab ideāli pārzinu darbu'
'esmu pārliecināta par sevi un savu darbu'
ak kungs.
'es nenobīšos un nevervelēšu nesakarīgus teikumus, ļaujot visiem sevi izsmiet'


un nemaz nepalīdz tas, ka manā istabā ir ierāpojis kāds mazs, pelēks, vecs kāmītis un izdomājis, ka tā ir piemērotākā vieta, kur viņš vēlētos izlaist garu.
jo tiešām kkas smird manā istabā un neciešami.
ja nu viņš nomiris zem skapja? to es nekad nepacelšu, lai palūkotu, kaut gan, jāsaka, mani nemaz nevilina izredzes atrast iepuvušu līķīti.
jau tagad gribas apvemties, gan iedomājoties mirēju, gan šodienas aizstāvēšanu.
ak vai.

vienmēr noskaņoju sevi uz sliktāko, lai justos patīkami pārsteigta, ka noticis tomēr labākais.
bet šajā gadījumā nenostrādāja.
recenzija no oponenta par bakalauru bija izcili slikta, 2as lapas zaimu un mana darba nogānīšanas.
es taču tā centos.
veselas 2as nedēļas. (ha)

negribu rīt neko aizstāvēt. gribu sēdēt kā tārpiņš kādā stūrīti un kaut vai vērot, kā žūst krāsa.
tikai ne stāties visu to gudro cilvēku priekšā un raustīties kaunā, klausoties ļaunajos vārdos un cenšoties izlocīties kā zutis, kko neskaidri un satraukti vervelējot.
sasodīts, sasodīts.
laikam par agru bija sākt domāt, kā mana izlaiduma kleita izskatīsies.
šobrīd izskatās, ka līdz kleitai un izlaidumam es netikšu.
ak kungs.

vasara nudien atnākusi, to var spriest pēc tā, ka mans skats no balkona vairs neatgādina industriālu, noplukušu ainavu, bet gan tādu ainavu, kurā redzams mežs, sastāvošs no dažādiem kokiem un visādu krāsu ceriņiem. nu labi, nevis mežs, bet tāds mīlīgs koksnājs.

to var spriest arī pēc tā, ka grimbji ir uzsākuši savu vasaras sezonu ar savām grimbīgajām ballītēm, kas izpaužas tādējādi, ka ir nolikta mašīna kkur pagalmā un no mašīnas pilnā skaļumā skan grimbju mūzika, bet paši grimbji, vasarīgi svaigā gaisa apdullināti, bļaustās un drošvien triec aliņus.


runājot par ballītēm, pamazām sāku domāt, ka varētu mājās kādu sarīkot, bet gribas kaut ko mīlīgu un dvēseli veldzējošu draugu lokā, nevis alkohola jūru un kaimiņu draudus, ka nupatās viņi ir gatavi izsaukt policiju. jau tā gandrīz sirds pārstāja pukstēt, kad radiniece, kurai pieder manis apdzīvotās telpas, nesen sapņaini izteicās, ka derētu atbraukt apciemot kaimiņus. nē, nē un nē. kaimiņiem ir pārāk daudz sakrājies, ko teikt par manu, hmm, neuzvedību.

lai nu kā, paliek arvien labāk ap sirdi.

jāsaņemas, jāsaņemas, jāsaņemas.
nogurums nav nekāds attaisnojums tam, ka pie manas istabas grīdas joprojām atrodas ar sulu pielīmēts papīrs, kā arī diezgan liels tās pašas grīdas areāls ir diezgan lipīgs. tās pašas sulas dēļ.

nogurums nav nekāds attaisnojums jo īpaši tāpēc, ka šodien nogulēju līdz 14iem, kas gan nav nekāds īpaši izbrīnu raisošais fakts, ņemot vērā, ka iepriekšējās četras naktis esmu gājusi gulēt šausminošos rīta laikos: 5os, 4os, 6os un 7os. nenormāli.


jāsaņemās arī izmazgāt matus un aizrakstīt pārus meilus darba sakarā, bet, pfrrr, sākumā - istaba. istaba, istaba! lai būtu kārtīga.

ai bļin par miegu es varu tikai sapņot. nomoda sapņos, tā teikt.
aiziet mana ceturtā nakts pēc kārtas!
pie tam strādājot sturm'ā.


p.s. kur lai liek uzdāvinātu dredu?

tā. un šodien es to monstru nodošu. savu pārāk īsā laikā rakstīto bakalaura darbu, jo, protams, īsti studentiskā garā visu ziemu esmu nolēkājusi kā sienāzis, neko neiekrājot vasarai, vai drīzāk jau pavasarim, respektīvi - negrabinot pa lapiņai to briesmoni, lai tagad būtu jau pirms mēneša pabeigusi, nobeigumā rātni un mierīgi pievelkot pēdējās astītes. nē, es ņēmu un bliezu hārdkorā pēdējo nedēļu laikā, maniakāli spiežot no sevis vēl rindiņu īstā 'nu mincīt, vēl vienu pilīti' garā, lai tikai sanāktu iztikas minimums 40 lapas. tās tad nu arī cienīgi ir tapušas. vadītājs mani jau uztver īsteni stoistiski, komentāros rakstot apmēram tā 'šī nodaļa jums ir haotiska, bet ko nu vairs'.
jāpiekrīt - ko nu vairs, jāpārtaisa PDF failā, jāielādē LUISā, jāizprintē, jāiesien, jādabon tā paša vadītāja paraksts un uz aizstāvēšanu pēc pāris nedēļām jāsapucējas kārtīgi, lai vismaz izskatītos skaista, kad ar blīkšķi izgāzīšos.
phē.

p.s. no rītiem dzeru zivju eļļu. vemstīdamās, bet trakoti veselīgi taču.

ahūns ta ahūns, bija kā bija, toties tandēmritenis - vot eta vešķ!
tandēmritenis ir tāds kā parasts ritens, tikai uz tā sēž 2i cilvēki, nevis viens - uz viena sēdekļa, kamēr apkārtējie brīnās un izsaka komentārus, kas robežojas no 'o!' līdz 'davezjoķe?'

toties šovakar pieņēmām lēmumu doties pa muzeju nakts izpriecām katra uz sava velo (tandēmritenis lieta laba, bet samērā sāpīgi delikātām vietām), toties tērpušās minibrunčos. jā!

ļoti satraukusies par to, ka klāt ir kaut kas, kas stingri izskatās pēc vasaras sākuma, nespēju pastrādāt pie vajadzīgajiem word dokumentiem, tikai trinos un dīdos un nevaru nomierināties

vot tagad nevis paniski bakalauru skrāpēt, bet gan kaut kur aizbraukt prom. uz citām zemēm. un vazāties pa svešām ielām, kamēr krīti.

nekad neticiet, kad kāds aicina riteņbraucienā stāstot, ka tas būs mierīgs plezīra izbraukums zaļā dabā, ar lēnu, kopīgu pārvietošanos, objektu aplūkošanu un daudzām pieturvietām.
galu galā izrādās, ka tu esi ievilināts vājprātīgā hārdkora dragāšanā pa mežiem, kalniem, grants ceļiem, stāviem kalniem uz leju un uz augšu, spēcīgākie pa priekšu, vājākie elsdami, pūsdami, mirdami stumj riteņus kaut kur pakaļā un knapi velk kājas un sevi.
un, kad kāds izsaka tik vieglprātīgu piedāvājumu kā 'brauksim apskatīt ērgļu klintis?', tad atbilde ir vienbalsīgs koris: 'pizdu ērgļu klintis!'

bet dzīva esmu un, kas pats īpatnējākais, arī LeaderFox vesels, ja neskaita šķību dubļusargu un kkādu deformētu stieni, jo, protams, smilšu bedres mani ievilināja sevī un nekaunīgi paklupināja, tā ka velies un pēc tam ieinteresēts skaiti savus zilumus un asiņainās brūces.

bet varu lepoties, ka esmu rullējusies ar velo pa slēpošanas trasi 'cīrulīši', protams, stāvs kalns lejā un stāvs kalns augšā. nevaru gan lepoties ar to, ka ceļā uz kalna augšu man viss apnika, es aizsviedu riteni un pieteicu sēdstreiku, kamēr kāds uzstīvēja kalna galā manu riteni un gandrīz mani ar.


ai, man viss ļoti, ļoti patikās, esmu apmierināta kā trollis, īpaši izceļās nakšņošana bijušajā tuberkolozes slimnīcā, tagad - atpūtas bāzē 'pipariņi'. ar maksu 4ls no deguna naktī un iespēju lavīties pa milzīgo, neapdzīvoto mājokli izpētot visas neatļautās vietas un atrodot smalkas istabas ar tv, klavieres un skapjus, kuros ielīst.

iegāju šodien tirgū augsti paceltu galvu un rokas braši vicinot, galvenais justies kā uzvarētājai, tad 10 minūtēs ij kedas ar neplīstošo dzelteno zoli atradīsies, ij jaunas saulesbrilles par piecīti. a saulesbrilles tagad man tādas milzīgas, milzīgas, nu ņirdzīgas ne pa jokam. kaut arī joprojām sēroju pēc aizgājušajām, tām, kas nekādi tirgus frīki, bet no stoķīša pa lielām naudiņām. kā ieraugu kādā bildē, tā asariņa nobirst.

lai manu bakalauru raksta kaut vai sikspārņi, es rīt metīšos uz 2iem riteņiem un 2as dienas ripināšos apkārt aptrakušā svētlaimē kopā ar drauģeļiem.
es tikai nesaprotu, kālab manas saulesbrilles izvēlējās tieši šo brīdi, lai paceltu cepuri, pieklājīgi atvadītos, izkāptu no somas un līksmi aizdotos nezināmās tālēs.
it kā man viņas nevajadzētu, ne, kad saule spīd tā, ka mati kūst.

un tagad, gulējusi 4,5h, saņemos un joņoju uz centru, lai pie kafijas tases cēli apspriestu manas nākamās haltūras iespējas.

vakar ilgi nevarēju aizmigt- modos no savas klepošanas. bet bija vērts cīnīties par miegu, jo, kad beidzot to ieguvu, balvā man tika nepārspējams sapnis.

...eju ar kkādiem draugiem- mārci, kristapu un kko vēl- kaut kur, kad mani negaidīti sagrābj ārsti, aizstīvē uz slimnīcu un saka, ka man ir augonis un, iespējams, man jāmirst. mutē iešļircina zāles.
ārste man iedod pudeli ar šņabi, tādu sārtu, lai dzeru pirms operācijas - tad nesāpēšot.
dzeru to šņabi, bet jūtos piečakarēta - it kā negaršo pēc šņabja, bet varbūt nejūtu garšu mutē iešļircināto zāļu dēļ, kuru dēļ arī nevaru īsti skaidri parunāt.
par spīti verbālajai disfunkcijai uzmeklēju draugus, lai palūgtu kādu pieskatīt manu velo, kas kkur mētājas brīvā dabā no brīža, kad mani savāca ārsti. edgars dudko saka, ka paņemšot pie sevis.
tad eju mājās, lepnā 2stāvīgā kūtī, šņūnī vai kkādā apdzīvotā lauku fermā.
katrā ziņā miteklis īpatnējs.
tur uzrodas mani draugi un saka, ka šovakar taču ballīte un, kaut iespējams, ka miršu, ballīti taču nevar atcelt.
es visa no galvas līdz kājām klāta ar brūcēm, kas radušās operācijas rezultātā, piekrītu, ka ballīti nevar atcelt un dodos pirms tās mazliet atlaisties gultā.
tad pamostos (sapnī, ne pa īsto) un saprotu, ka esmu nogulējusi ballīti. palikušie draugi, laikam sanita, man to pārmet, bet es nožēlas pilna mēģinu attaisnoties, ka tas operācijā iedoto zāļu (hmm, tā šņabja??) dēļ...

piedodiet, ka tik gari, bet sapnis sajūsminošs.

un it kā es nebūtu jau visu iepriekšējo nakti nolēkājusi tā, ka jūtos salauzīta no galvas līdz kājām, tagad man vēl jāpucējas un jāvelkas uz to Prodigy, lai spriņģotu līdz spēku izsīkumam cauru nakti, jo, nē, protams, ka nē, uzreiz pēc koncerta jau es nevilkšos mājās, es vēl jozīšu apkārt meklējot apšaubāma rakstura izklaides, ibio.