Šodien bija vienkarši super jogas nodarbība - sākumā biju nedaudz satraukusies, domāju, ka atkal būs viena no tām grūtajām reizēm, kad jāraud, bet bija labi. Patiesībā pirmā reize, kad pēc jogas jūtos lieliski, iedvesmota un enerģijas pilna. Par to iedvesmu - esmu priecīga piebilst, ka pati sevi iedvesmoju - es izdarīju visu, kas ir manos spēkos + pat vēl vairāk. Esmu apmierināta ar panākumiem, ka man lēnām izdodas atslābināt sprandu, ka nodarbības laikā vairāk koncentrējos uz sevi un vairāk ieklausos skolotājā, mazāk "dzīvojos" pa savām domām. Protams, man joprojām ir niķis domāt jogas laikā, jo atslābināties/relaksēties/meditēt nav viegli. Taču šodien es izdarīju visu no sirds. Esmu lepna par sevi.

Kāpēc ir tā, ka, pārlasot savus vecos ierakstus, man gribas aiz kauna aizsegt sev seju? Jo es izlikos par to, kas es nebiju. Es gribēju izklausīties foršāka un krutāka nekā es patiesībā biju - pie tam šeit, kur neviens mani nepazīst un nezina, kāda es esmu in real life. Tas ir pārāk dziļi un sarežģīti, es pat nesākšu par to rakstīt, bet daudz kas ir mainījies.
Es vakar atcerējos par savu Cibu. Un iedomājos, ka varbūt būtu labi, ja es atsāktu rakstīt. Bet šoreiz bez izlikšanos par kādu citu, šoreiz es būšu es. Esmu misijā nevis "atgūt savu dzīvi", bet "iegūt savu dzīvi un pastāvēt pašai par sevi", jo izrādās - visus šos gadus es esmu bijusi atkarīga no citiem un locījusies tiem līdzi kā koks vējam.

Es tikai gribeju pateikt, ka viss atkal iet uz augsu. Jo dienas, jo stiprak es ticu Labajam. Labais definitely ir manii.

Arlabunakti.

Dienas beigas izlasiju Trūmena Kapotes stāstu "Ziemassvētku atmiņas" un man palika tik skumji, tik skumji.. Ar smagu sirdi eju gulēt.

man joprojam patik vienatne dzert pie kompja, tas ir taa kaa privaataa ballite pashai ar sevi un muziku, neviens nav ielugts un nevienu ari nevajag. yo!