Kāpēc ir tā, ka, pārlasot savus vecos ierakstus, man gribas aiz kauna aizsegt sev seju? Jo es izlikos par to, kas es nebiju. Es gribēju izklausīties foršāka un krutāka nekā es patiesībā biju - pie tam šeit, kur neviens mani nepazīst un nezina, kāda es esmu in real life. Tas ir pārāk dziļi un sarežģīti, es pat nesākšu par to rakstīt, bet daudz kas ir mainījies.
Es vakar atcerējos par savu Cibu. Un iedomājos, ka varbūt būtu labi, ja es atsāktu rakstīt. Bet šoreiz bez izlikšanos par kādu citu, šoreiz es būšu es. Esmu misijā nevis "atgūt savu dzīvi", bet "iegūt savu dzīvi un pastāvēt pašai par sevi", jo izrādās - visus šos gadus es esmu bijusi atkarīga no citiem un locījusies tiem līdzi kā koks vējam.