aga -

09:35 am

Vispirms pirtī, lielā čuguna vannā ar rāvainu strauta ūdeni. Vienā galā es, otrā mans labais draugs. Es saku - izmērcējušies tā kā esam, varbūt pasautējamies? Kur te garu var uzmest? Viņš saka - rekur tur zem izlietnes. Tur stāv veca elektriskā plīts ar tukšu vidu un slēpj sevī garu. Es taisos ņemt krūzīti un uzslapināt tur drusku, bet mans labais draugs paņem litra burku ar marinētiem briseles kāpostiem un iemet tanī caurumā. Sprādziens, dūmi, plītei vāks aiziet pa gaisu, atsitas pret sienu, tad pret mani, atstājot uz kājas asiņainas švīkas (nesāpēja), un tad pazūd. Kaut kas deg, no āras mans bijušais tēvs kliedz, ka uguns malkā iemetusies. Tur tādas milzu kaudzes ar baļķiem, apakšējie apauguši ar oranžu liesmu. Es stiepju garo šļūteni, lai varētu nodzēst uguni. Stiepju un stiepju, un jau kilometru stiepju, un tad augšā lielajā koka tornī stiepju, un saprotu, ka par īsu. Piestiķēju galā citu trubu, bet stiķējums ir tizlāks kā špricei un tur arī viss aizdegas. Nu i pofik. Lai deg. Stulbā otra stāva kaimiņiene saka, ka būtu jārīko danči, bet tur jau tagad nepietikšot vietas pat viņas baltajam kreklam. Tēvs stāv pļavā un bēdājas, ko viņš bez savas malkas tagad darīšot. Nevarot tak pa pļavu susekļus lasīt - un rāda ar pirkstu uz milzīgiem, raibiem vīngliemežiem ar vecu ļaužu sejām.