Autobusā puikas ar telefonu fotogrāfēja savu elkoņu ādu. Neko sev, jaunrade.
Aizvien biežāk gadās iedomāties, kā būtu, ja es strādātu par pārdevēju kādā Statoilā vai Narvesenā, vai par konduktori trolejbusā. Un pirmā intuitīvā reakcija ir - ok! Un nevis nožēla par tiem nabadziņiem un "ak cik labi, ka es varu sēdēt te savā aizgaldā un urbināt savu virtuālo degunu".
K čemu bi eto? Galvenais ņenakarkaķ.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |