Aizvien biežāk gadās iedomāties, kā būtu, ja es strādātu par pārdevēju kādā Statoilā vai Narvesenā, vai par konduktori trolejbusā. Un pirmā intuitīvā reakcija ir - ok! Un nevis nožēla par tiem nabadziņiem un "ak cik labi, ka es varu sēdēt te savā aizgaldā un urbināt savu virtuālo degunu".
K čemu bi eto? Galvenais ņenakarkaķ.