Man paziņoja, ka pēc 20 minūtēm braucam daudzdienu pārgājienā. Es skrēju sapirkt paiku. Nopirku desmaizītes un slapju biezpienkūku. Mežā vispirms meklējām lielogu dzērvenes. Un tad kaut kas sākās ar tām olām. Mums bija trīs gabalas. Divas iebakstījām zemē pāris metru atstatumā vienu no otras, trešo ceļabiedrs paņēma rokā, aiztaisīja acis, izstiepa rokas, griezās ap sevi un tad palaida vaļā. Starp visām trijām novilktā taisne tapa par ceļu. Un tad ņēma pašu pirmo un sprauda jaunu punktu. Un tad ceļš jau izskatījās pēc ceļa, un visur bija olas. Krāsainas, rakstainas, kā uz lieldienām, kā kādiem putniem atņemtas. Visādu lielumu un formu. Un ļoti cietas. Kā akmens. Mēs braucām pāri ar tačku, un viņas neplīsa. Sākumā bija tādas strīpiņas, tad kaudzītes, pavisam vēlāk jau vairs zemi cauri nevarēja redzēt. Atvērās aizaugusi puķaina pļava ar vecu, sarūsējušu konveijeru divām personām. Divi gari darba galdi, tālākajā galā izlietnes ar norautām trubām un pilnas ar lakstainiem kartupeļiem. Mēs izlikāmies, ka strādājam. Milzīga raža.
Vakar necik tālu uz priekšu netikām. Rozi-lillā debesu daļa padevās, bet ļoti zilā nu nekādi. Vislabāk man īstenībā patīk tāpat vien sēdēt ar to kasti klēpī, iebraukt ar visiem desmit upes gabaliņos un skalot, birdināt,laist cauri pirkstiem, jaukt un klausīties.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |