<3

Varētu Dalī Narcisu vai labu gleznas reprodukciju iegūt sev. Dalī gleznas skatīt dzīvē ir burvīgi. Man ir paveicies vienreiz to izdarīt, Ņujorkā, nejauši ieklīstot MOMA - Museum of modern art.

Vienā no vidusskolas vasarām mēs bijām Dursupē, Talsu rajonā, pie manas draudzenes laukos. Tas kas man vienmēr saistīsies ar viņas laukiem ir burvīgs dārzs ar šūpolēm, zirgu izjādes, milzīga, veca muižas ēka, kurā viņas vecvecāki būdami dvēselē mākslinieki iekārtojuši fantastisku māju ar spokiem un skaistām koka mēbelītēm, gaisene ar kuru šāvām pa stikla rūtīm un pats galvenais ir 60to/70to gadu mopēds uz kuru vajadzēja uzlēkt, kad tas tika iestumts. Ar šo mopēdu mēs braukājām pa grants ceļiem un dzērām 2litrīgo Kubas alu plastmasas pudelē. Neaprakstāma brīvības sajūta. (: Tādēļ es gribu sev tādu ar blakusvāģi - ja reiz divplāksnis ir dzeltens, tad šim jābūt nobružāti sarkanam vai arī baltam kā mākoņi.

Tas viss man atgādināja arī to kā savos laukos Tērvetē mēs ar brāli braucām ar mopēdu un mums pakaļ sāka skriet kaimiņu suns. Bēgot no suņa mēs iebraucām milzīgā laukā, ar ~10cm augstumā izaugušu labību, kas atradās blakus vecajam lidlaukam. Saule atradās plaukstas attālumā no norietēšanas. Tas bija viens no skaistākajiem brīžiem manā mūžā, kuru esmu pavadījusi kopā ar savu brāli. Vēlāk mēs gan iebraucām nelielā grāvī un smiedamies stūmām mopēdu ārā.

mm. (:

Ideālās nākotnes dzīves vietas nozīmīga detaļa. Es dievinu vecās vannas ar izliektajām kājām un formu.

Katru dzimšanas dienu es dodu "nemanāmus" mājienus saviem draugiem un radiem, ka vēlos plašu atskaņotāju, bet neviens to nekad neņem vērā. :(

Nu labilabi - pieļauju, ka strādājošu nav nemaz tik viegli atrast kā es te esmu iedomājusies. Būs jāaizstaigā līdz Latgalītes tirgum un jāpameklē.

Katrā ziņā šī ir lieta, kuru vēlos redzēt savā nākotnes miteklī -> es uz tā spēlēšu Edītes Piafas dziesmas un dzeršu vīnu.

Mans mīļākais rakstnieks. Katrs viņa uzrakstītais teikums ir piesūcināts ar smalkām detaļām, kas ļauj iztēloties Latīņameriku un Kolumbiju.

Mīlestība holēras laikos ir viņa grāmatas (ar tādu pašu nosaukumu) ekranizējums ar Šakiras iedziedātu sirdiplosošu soundtreku un Havjēru Bardemu galvenajā lomā.

Dievīgi dievīgi dievīgi. Liek noticēt tam, ka dzīve ir brīnums.

 

hah. Tas varētu būt jautri +neiesauļotos peldkostīms!!!

Back to nature!

Savā plānotājā esmu iezīmējusi aptuvenu maršrutu. Zinu, ka gribu iekļaut tādas valstis kā: Ukraina/Rumānija/Serbija/Horvātija/Slovēnija un tad nu protams Itālija/Spānija/Francija/Vācija.

Šķiet, ka tādam ceļojumam vajag vai nu lielus ietaupījumus, vai arī tas jādara ar vairākiem piegājieniem.

Stopēšana 100% paceļ garstāvokli - tu nezini ko sastapsi, nezini kur un cik tālu tiksi, nezini kur nakšņosi un ko uzzināsi.

Vēl viens plāns, kas jārealizē manā dzīvē.

Kedas man saistās ar brīvību. Man ir bijuši vairāki pāri sarkanu kedu. 

Ir zila nakts, un vēji dzirkstis nes,

Pie ugunskura it neviens vēl nedus;

Es atceros, kā satikāmies mēs

Kaut kur pie letes, pērkot jaunas kedas.

Pār baltiem kalniem vijas Čujas trakts,

Gar Karēlijas upēm tevi vedu;

Ir tūkstošpirmā melni zilā nakts,

Un kopā notriekts desmit pāri kedu.

Un varbūt tāpēc vienmēr ir tāds prieks

Un dzīvē vienmēr visur labi vedas,

Ka mums nekad nav bijis rublis lieks,-

Cik bija, visu notērējām kedās.

 

Mums ir viens priekšlikums, tāds mazs un kluss:

Lai jaunību nekad mēs neapbedām,

Tad vajag visiem atņemt apavus

Un savākt tos, un pārtaisīt par kedām.

Ir tūkstošpirmā zilā nakts pār mums,

Un dzirkstis lido, lido, lido, lido.

Ai, mīļie kedaiņi, kad vakars tumst,

Es solos dzimt un nomirt jūsu vidū.

/I.Ziedonis (1965).

Tajā pašā 9.klasē man kedas bija fetišs - brīvības un jaunības simbols. Visam mūsu draugu bariņam bija kedas - tas bija hipijisks festivālu, ugunskuru un ģitāras laiks, kas man vienmēr saistīsies ar lieliem sapņiem un krāšņu dzīves garšu.