<3

Vienā no vidusskolas vasarām mēs bijām Dursupē, Talsu rajonā, pie manas draudzenes laukos. Tas kas man vienmēr saistīsies ar viņas laukiem ir burvīgs dārzs ar šūpolēm, zirgu izjādes, milzīga, veca muižas ēka, kurā viņas vecvecāki būdami dvēselē mākslinieki iekārtojuši fantastisku māju ar spokiem un skaistām koka mēbelītēm, gaisene ar kuru šāvām pa stikla rūtīm un pats galvenais ir 60to/70to gadu mopēds uz kuru vajadzēja uzlēkt, kad tas tika iestumts. Ar šo mopēdu mēs braukājām pa grants ceļiem un dzērām 2litrīgo Kubas alu plastmasas pudelē. Neaprakstāma brīvības sajūta. (: Tādēļ es gribu sev tādu ar blakusvāģi - ja reiz divplāksnis ir dzeltens, tad šim jābūt nobružāti sarkanam vai arī baltam kā mākoņi.

Tas viss man atgādināja arī to kā savos laukos Tērvetē mēs ar brāli braucām ar mopēdu un mums pakaļ sāka skriet kaimiņu suns. Bēgot no suņa mēs iebraucām milzīgā laukā, ar ~10cm augstumā izaugušu labību, kas atradās blakus vecajam lidlaukam. Saule atradās plaukstas attālumā no norietēšanas. Tas bija viens no skaistākajiem brīžiem manā mūžā, kuru esmu pavadījusi kopā ar savu brāli. Vēlāk mēs gan iebraucām nelielā grāvī un smiedamies stūmām mopēdu ārā.

***

***

***

mmm. es savā Vespā brauktu pa Toskānas putekļainajiem ceļiem. (: