Kaut kas no tā, kas mūsdienu cilvēku iespiež sarežģītos laika žņaugos it labi aizmirstas vecas patiesības.
Ātrums ir kā narkotikas, kas izraisa atkarību. <- tas neilgais laika posms, kurā man eksistēja darbs un vieta kur pārnakšņot savā veidā bija piesaistoši, jo neatlika laika domām.
Ātruma iespaidota, kultūra zaudē kvalitāti un cieņu vienam pret otru. <- vēstulēs arvien biežāk parādās gramatikas kļūdas.
Ja nav brīvu atelpas brīžu cilvēks zaudē nepieciešamo atstatuma sajūtu no savas darbības un priekšstatus par savu situāciju. Viņi ieslīgst sīkumos un zaudē perspektīvu.
Mūsdienu vēsture tiek pierakstīta un pastāstīta tikpat nesakarīgi kā mūzikas koncertā spēlējot vairākus skaņdarbus vienlaicīgi.
Realitāte vienlaikus atrodas visur un nekur. Vairs nepastāv laiks, kas rada attālumu un tuvumu.
Ejot pa ielu mēs aizpildām laiku runājot par mobilo telefonu, dusmīgi purpinam, ja autobuss kavējas 5 minūtes, mašīnās klausāmies radio, bieži vēlamies kaut varētu patīt uz priekšu kino, kad kāda filmas daļa šķiet pārāk garlaicīga.
Ātrums noved pie vienkāršošanas, tas rada arī konveijera efektu. Tiek ražoti masveida produkti, kuriem vairs nav kvalitātes. Ātrums izraisa precizitātes zudumu, jo mazāk ir laiks lai pieņemtu kādu lēmumu, jo kļūdaināks tas ir.
Interneta žurnālistiem esot jādarbojas tik ātri, ka tiem nepietiek laika pamanīt faktu kļūdas tekstā. Tas esot jāpamana lasītājiem pašiem. Nezinu vai smieties vai raudāt. Pirmais impulss - gribu smieties. Vai tiešām man pašam jābrauc uz Kosovu, lai skaitītu līķus, ka man pašam jāatklāj NATO meli par albāņu masu kapiem? /Mirkļa tirānija.