Manuskripti.

es neesmu diez ko gudra, ar katru dienu airvien vairāk pārliecinos, but.... I like īt.

P.S. Šodien izlasīju Lilitā rakstu par to, kad mīlestības ir pārāk daudz un nevarēju saprast vai ar mani gadījumā nav kā ar anonīmajiem alkaholiķiem - es nespēju atzīt savu problēmu. Tam gan nav nekāda sakara ar šo bildi. Un arī tā mana problēma drīzāk ir pāraugusi tādā - whyyy nott stāvoklītī. Man smuki noļupusi melnā nagulaka, bet acentons atrodas pārāk tālu. Vēl no rīta puses paziņoju saviem klasesbiedriem,  ka viņi visi ir idioti un ka ja būtu tāda iespēja, tad es pārietu uz citu klasi. Un visticamāk arī uz citu skolu. Dusmas gan ātri pārgāja, jo vispār nemēdzu ilgi dusmoties, bet BET mani tā tracina tas, ka visiem viss ir pie kājas - žetonvakars, izlaidums, nevienam neko nevajag, ne balli, ne svinīgo daļu, ne iemeslu, lai uzvilktu kleitu - neko. Un tad tu sajūties kā idiote, jo esi vienīgā kurai gribās kaut kādas atmiņas no tās fakinās vidusskolas beigām, kuras ir 1X mūžā.

Tā jau man šķiet, ka dzīve skrien garām.