Manuskripti.

Kādas 7h šodien pavadīju omulībā un siltumā. Biju iekritusi tādā miegā, ka neatšķīru realitāti no sapņa. Sapnis bija interesants - atceros, ka svinēju dzimšanasdienu, bet tā īsti nebiju es, bet tur bija visdažādāko kultūru sajaukums - rotājumos, ēdienā, manā apģērbā - tur pat skraidīja kaut kādi dzīvnieki (kuriem es sapņa laikā centos noskaidrot izcelšanos un pamatot to eksistēšanu), daudz krāsainu lakatu visur sakarinātu, uz mirkli izrāvos, sajutu siltas lūpas un ieslīgu atpakaļ. Pēc tam kārtējā jocīgā pusdienošana, entie mājdzīvnieki, bildes. Zinu to, ka jūtos silti un pasargāti un beidzot varu izgulēties, bet šīs prastās kurināšanas drēbes un koka dēlīšu apšuvums manī izraisa paniku.
Kontrastam mājās skatījos GG un mamma atnāca sabēdājusies, jo viņiem darbā štatu samazināšana. Pētījām biļetes uz NY. No rīta braucu taksī caur apsnigušu meža ceļu. Šizīga diena.
Markess pirms gulētiešanas nepadara visu labāku, bet rakstniekam sanāk tikai, kad viņš laiž visu caur sevi. Tell me about it - tas ir tas ko konstatēju jau sen, tikai... Vai es gribu visu mūžu kultivēt sevī spilgtas emōcijas, lai tikai būtu viela svētdienas romānam? Tā jau mēdzu degt. Varbūt vecumdienās vienu visaptverošu stāstu par zilacaino virsnieku, naktsvijolēm, pašnāvību zem vilciena, ārlaulības bērnu, krāpšanu, meliem, ticību, karu, blondiem dvīņiem, bāreni, šampanieša vannu - par savu dzimtu.

Varbūt man pašai pietiks vielas grāmatai no savas dzīves.