Manuskripti.

Ilgu tramvajs - ļoti laba izrāde. Vienīgi raudāt es neraudāju. Principa pēc. Tie pārdzīvojumi, kuri bija galvenajai varonei man ir sveši.

Pēdējās dienās kopš vecāki ir aizbraukuši es jūtos pārāk saspringta. Brīži kuros izdodas pabūt kopā it kā nedaudz kompensē to visu.

Jūtos kā cilvēks, kurš grib par visu parūpēties, bet kuram nesanāk.

Es taisu ēst muļķīgus un dīvainus ēdienus, mazgāju traukus, braucu iepirkties ar mammas mašīnu, mācos (beidzot). 

Dejošana man izsūc pēdējos spēkus un sniedz dīvainu baudu vienlaicīgi.

Es zinu, ka skolotāja liek mani priekšā, lai man būtu motivācija augt un attīstīt prasmes, jo tikai tādā veidā var apslāpēt manu slinkumu un piespiest mani sākt uztraukties par to, ka kāda kustība nav tik noslīpēta kā vajadzētu.

No vienas puses ir liels pofigisms uz visu, no otras puses nav. 

Pēdējā laikā man galīgi negribās cilvēkus. Gribas klusus, mierīgus, siltus vakarus sakārtotā vidē.