Once, but not anymore.
Posted on 2008.11.23 at 20:26Mūzika: Glen Hansard - Once.
Man bail izteikt kādus minējumus, lai vēlāk nebūtu sevī jāviļas. Tas ko gribēju pateikt bija, ka beidzot esmu nolēmusi turēties pie principa, ka man vajag kaut ko augstāk par... teiksim 3. stāvu. Man vajag 6to kā minimumu. Vislabāk jau 21. Es taču varu vairāk. Gan attiecībā uz neuzticīgo poli, gan gavriku ar alusvēderu, gan viltus ārstu, gan apsēsto kristieti, gan neaptēsto smukdupsīti, gan nestabilo filozofu un tā tālāk un tā tālāk. Hmm. Atcerējos tekstu no Mamma Mia. :P "Nu nav jau tā, ka man ir bijuši simtiem vīriešu."
Vai tas ir slikti ticēt tam, ka var būt kaut kas vairāk par to ikdienišķo? Vai tas ir slikti saprast, ka ja šādas ticības manī nebūtu, tad nekam īsti jēgas nebūtu? Un jau no bērnības gluži kā Annijai Lenoxai justies vecākai nekā es esmu. Ja man jau sen liekas, ka dzīve skrien garām un es neko nedaru, lai to apstādinātu? Pēdējo nedēļu, burtiski pēdējo nedēļu, laikā kaut nedaudz viss ir savācies. Un tomēr, es, tāpat kā Gēte, esmu cilvēks, kurš periodiski nelaimīgi iemīlas. Pat tad, kad tur nekā nav, man ir jākultivē sevī tauriņi, lai neapstātos, lai būtu uzrāviens, lai nepazustu ticība mīlestības esamībai. Lai nepaliktu tikai vilšanās. Cerības ->krahs->depresija->bēgšana->pacēlums.
Un viss no sākuma, un viss bez apstāšanās.
P.S. Pat tad, ja es neatradīšu to dvēseles radniecību, kuru meklēju, es atradīšu sev labu ģenētisko materiālu un gūšu prieku vismaz no Vernera un Adrianas. Vai arī mēs ar Līģi uztaisīsim kopīgu biznesu, audzēsim kādus milijons kaķus, rakstīsim lētus romāniņus un kļūsim par vecām lezbietēm. :D
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}